Gulbenes vēstures un mākslas muzejs darbību uzsāka 1982.gada 1.janvārī. Taču muzeja pirmsākumi Gulbenē meklējami 1960.gados – novadpētniecības istaba Gulbenes rajona Darbaļaužu deputātu padomē. 1975.g. 29.oktobrī Latvijas PSR Kultūras ministrija pieņēma lēmumu par sabiedriskā novadpētniecības muzeja atvēršanu Gulbenē.
Ar 1977.g. 19.augusta Gulbenes rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas lēmumu Gulbenes Kultūras nodaļas pārziņā nonāca bijusī muižas klēts Brīvības ielā 9. Klētī tika izvietots GVMM etnogrāfijas un darba rīku krājums. Rajona kultūras nodaļa saņēma uzdevumu veikt gan klēts kapitālo remontu, gan izveidot novadpētniecības muzeju.

Pildot pieņemto lēmumu par muzeja izveidi, ar 1978.gada 1.jūliju Gulbenē atvērta Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle – Gulbenes novadpētniecības muzejs. Muzeja vajadzībām piešķirtas telpas Līkajā ielā 21 (Gulbenes 2.vidusskolā) – 2 istabas ekspozīcijai (60,9 m2) un 1 istabu fondu glabāšanai (21,6 m2).
Ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas un Latvijas PSR Ministru Padomes 1981.g. 6.oktobra lēmumu Nr.596 tika izveidots Gulbenes vēstures un mākslas muzejs, kas savu reālo darbību uzsāka 1982.g. 1.janvārī. 1982.gadā pēc Gulbenes vēstures un mākslas muzeja statusa iegūšanas notika pārcelšanās uz daudz plašākām telpām Rīgas ielā 49. 1980.gadu 2.pusē ļoti aktuāla un reāla šķita doma par muzeja pārcelšanos uz Vecgulbenes muižas Balto pili. Pēc Gulbenes pilsētas pasūtījuma Restaurācijas institūtā tika izstrādāts projekts Baltās pils eksterjera atjaunošanai, interjeru un plānojumu piemērojot muzeja vajadzībām. Diemžēl, mainoties politiskajai situācijai, sarežģījās arī ekonomiskā situācija, un projekts palika nerealizēts.

Sakarā ar Rīgas ielas 49 nama denacionalizāciju 1993.gadā muzejs sāka meklēt jaunu mājvietu. Piemērotas telpas pilsētas centrā netika atrastas, tādēļ muzeja lietošanai tika iecerētas telpas bijušajā muižas oranžērijā, tiklīdz ēku un teritoriju atstās Krievijas karaspēka daļa, kas dislocējās oranžērijā un blakus esošajā muižas dārznieka mājā.

Pārvākšanās uz oranžērijas telpām uzreiz nebija iespējama, jo tur vēl atradās Krievijas karaspēka daļa, bet pēc karavīru aiziešanas ēkai bija nepieciešami remontdarbi. Kā pagaidu risinājums 1994.gada decembrī muzejam tika iedalītas 2 istabas Gulbenes kultūras nama 3.stāvā. Muzeja stipri ierobežotos budžeta apstākļos remontdarbi oranžērijā turpinājās vairākus gadus. Tikai 2001.gadā Gulbenes vēstures un mākslas muzejs varēja sākt pārcelšanos uz jaunajām telpām.

Ar 2002.gadā muzejs apsaimnieko 2 ēkas – oranžērijā iekārtotas darba telpas, izstāžu un ekspozīcijas zāles, kā arī izvietots krājums, bet klēts – atklātā krājuma glabātava, kur kopš 2015.gada maija patstāvīgā ekspozīcija „Tautsaimniecība”.

No 2017.gada muzejs apsaimnieko 4 ēkas- oranžēriju, klēti, Sarkano pili un daļu Stāmerienas pils.

Muzeja darbinieku kolektīvs veidojies ilgstoši un likumsakarīgi, no 10 speciālistiem 6 ir ar vairāk nekā 10 gadu muzeja darba pieredzi.

Kopš 1993.gada GVMM ir Latvijas Muzeju asociācijas kolektīvais biedrs.

2002.gadā 9.oktobrī Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs pirmo reizi saņēma akreditācijas apliecību kā apliecinājumu valsts atzīta muzeja darbībai.

 

Muzeja vadība

Pēteris Liepa – lieli nopelni muzeja izveidošanā ir tā pirmajam vadītājam Pēterim Liepam, kurš bija gan filiāles vadītājs, gan arī pirmais muzeja direktors.

Pauls Lasmanis – no 1985.gada līdz 1989.gadam muzeja direktors bija Pauls Lasmanis, kura darbības laikā nostiprinājās muzeja materiālā bāze un tika izveidotas muzeja filiāles:

  • Druvienas Vecā skola – muzejs, filiāle 1986.-2002.g.;
  • Beļavas izstāžu nams ar Leo Svempa memoriālo istabu (darbojās 1987.-1990.g., tika slēgts sakarā ar finansiālām problēmām un štatu samazināšanu);
  • Misiņa memoriālā māja “Krāces” Tirzas pagastā (darbojās 1988.-1993.g., tika slēgts sakarā ar finansiālām problēmām un štatu samazināšanu).

Irīna Zeibārte – 1989.gadā par muzeja direktori tika iecelta Irīna Zeibārte

Juris Zeibārts -1991.-1993.gadā direktora vietas izpildītājs bija Juris Zeibārts.

Zaiga Mangusa – 1993.gadā direktores amatā stājās Zaiga Mangusa.

Valda Vorza – kopš 1995.gada muzeja direktore ir Valda Vorza.