Muižu kompleksos kungu dzīvojamās mājas – pilis tradicionāli papildināja krāšņi āra apstādījumi vai parki, kuri tāpat kā senās ēkas ir aizsargājami un kopjami objekti mūsdienās. 17. gadsimtā parkos pārsvarā bija regulāras formas stādījumi pēc franču modes, bet 18. gadsimtā modē nāca ainavu stila angļu parki. Kādreiz Vecgulbenes muižā apmēram 500 ha aizņēmuši parki. Pats krāšņākais Pils parks ieskāvis Balto un Sarkano pili.

Mākslas zinātnieks Dainis Bruģis atzīmē, ka Baltās pils vienstāva sānu daļas harmoniski saplūda ar parku. Parkā veda trīs vārti, paši greznākie, neogotikas stila Lielie vārti atradās pie Sarkanās pils. Lielie vārti mūrēti no sarkaniem ķieģeļiem ar trim gotiskajām arkām un rotājošiem elementiem, tornīšiem un dzeguļiem (torņu vai mūru augšdaļas robojums arhitektūrā), kas veidoja saskanīgu ansambli ar Sarkano pili. Vēl parkā bija Vidējie vārti un Mazie – saimniecības vārti. Parks veidots ainavu stilā ar skatu perspektīvām un parka laucēm (klajumiem).Parka ainavu bagātināja mākslīgi veidoti dīķi un paaugstināti pauguri. Daudzi stādījumi un dīķa forma veidota M burta formā, kas bija muižas īpašnieka Heinriha fon Volfa sievas Marisas (Marijas) vārda sākuma burts. Parkā stādīti ievesti koki – melnā priede, Eiropas ciedru priede, zilā duglāzija, Eiropas lapegle, rietumu dzīvības koki.

Nosacīti parks dalījās divās daļās. Pie pils galvenās ieejas un piebrauktuves atradās ieapaļas formas parādes pagalms ar regulāriem ģeometriskiem stādījumiem. Centrālais skatu laukums atradās uz pils terases ar stāvu malu, no kuras pa sānu kāpnēm varēja nokļūt parkā, doties uz rožu stādījumiem, priecāties par dabas jaukumiem, kavēties pie parkā izvietotajiem mākslas darbiem, atpūsties rotondā. Pretim Baltās pils terasei, uz Mīlas kalna, bija novietota Veneras statuja ar soliem atpūtai un spārnotu lauvu figūrām, pie parka vidus ieejas atradās mākslīgās pilsdrupas, kas veidotas kā viduslaiku pilsdrupas, tā atgādinot muižas saimnieku dzimtas senumu. Pie galvenās ieejas, parādes laukumā, bijusi veltījuma skulptūra vācu valstsvīram Otto fon Bismarkam 80. gadu jubilejā. Figūras galvu rotāja karaļa kronis, ar zobenu vienā rokā un alus kausu otrā. Vēl viena veltījuma skulptūra Agrikultūra – sieviete ar labības kūli rokās – uzstādīta ilggadējā muižas pārvaldnieka piemiņai. Parka skulptūras un parka arhitektūras formas gandrīz pilnīgi gājušas bojā.

Pils parku veidojuši un regulāri uzturējuši teicamā kārtībā vairāki muižas dārznieki, kas minēti muižas dvēseļu revīziju pārskatos. Pie Baltās pils oranžērijas atradies neliels, simpātisks, kokgriezumiem rotāts dārznieka namiņš, saukts par Gētes teātri. Visu parku kopējā tīklojumā sasaistīja romantiski celiņi, lielais loks apkārt parkam un mazais loks pils centrālajā daļā.

Pils parku ar blakusesošo Rūdolfa parku (nosaukts pieminot barona Heinriha fon Volfa agri mirušo tēvu) saistīja kokgriezumiem rotāts gājēju tilts. Cauri Rūdolfa parkam romantiskos līkločos vijās Krustalīces upīte. Abi parki veidoja vienotu ansambli un stilistiski bija saistīti. Tālāk no Pils un Rūdolfa parka atradās Marijas parks, kas iekopts purvainā apvidū – Vilku gāršā. Parkā  Emzes ezers – ar mākslīgām salām, koka tiltiņiem, lapenēm, skulptūrām un skulptūru grupām. Vārds Emze radies no vācu valodas vārdu savienojuma, Marijas See (Marijas ezers). Pēc muižas zemju sadalīšanas Marijas parks dalīts Sparītes un Emzes parkā , Tagad Emzes parks vairāk atgādina mežu vai meža parku.

Parki tāpat kā pati muiža pārdzīvojuši dažādus laikus. Pils parks atjaunots, parka daļa pie Sarkanās pils ieguvusi jaunu izskatu, īstenojot starptautisku projektu “Dārzu pērles”. Ir paveikts nozīmīgs darbs, atjaunoti parka celiņi, rožu stādījumi, pēc vēsturiskām fotogrāfijām atjaunota amora skulptūra (autore Anda Poikāne), iekārtota atpūtas vieta. Apmeklētājiem ir iespēja dabā baudīt parka kultūras programmu vai vienkārši atpūsties dabā. Parks, gaidot divsimto jubileju, kļūst skaistāks, interesantāks, saistošāks gulbeniešiem, novada iedzīvotājiem, tuviem un tāliem viesiem.

Sagatavojusi:
Ineta Bauere
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Avoti:
J. Zilgalvis. Vecgulbenes muiža. Rīga, 2011.
D. Bruģis. Historisma pilis Latvijā. Rīga, 1997.