Pieminot 25. martu, ielūkosimies Intas Vilkas izsūtījumā piedzīvotajam no viņas mūža garumā rakstītā dzimtas likteņstāsta “Caur sirdi plūstošā dzīve”.

Mums bērniem, bija stingri aizliegts iziet ārpus sādžas, taigā iet mēs nedrīkstējām. Rudeņos gan mēs vienmēr dzīvojām pa taigu, jo ciedriem nogatavojās čiekuri, kuros bija garšīgi rieksti. Zēni bija noskaidrojuši, ka šajā rudenī ir ļoti laba riekstu raža….

Ciedru kokos ir grūti uzkāpt, jo tie ir resni un daudziem no apakšas nav zaru. Parasti zēni no apakšas mūs, meitenes, stūma augšā līdz brīdim, kad varējām pieķerties pie pirmā zara, tad padeva kokus, kas bija mūsu darbarīki, un process sākās…

Pārējie todien jau bija no kokiem nokāpuši un sāka nest ugunskuram zarus….Manā kokā bija visvairāk čiekuru, tāpēc zēni gribēja, lai es vēl pastrādātu.

Pēkšņi, kāds iekliedzās : „Medveģ!”(Lācis). Mani piekodināja, lai palieku ciedru kokā, bet paši tikai nokliedza „Mi pobežaļi!” (Mēs skrienam).  Es paskatījos lejā un ieraudzīju brūno taigas saimnieku…. Liels lācis lēnām un neveikli nāca uz mana koka pusi, nedaudz pacēla galvu un ošņāja gaisu.

Es no izbīļa atlaidu vaļā rokas un jutu vien to, ka jau krītu. Bikses uz brīdi aizķērās aiz kāda zemāka zara un tad biju zemē. Vēl tikai varētu piebilst, ka ejot taigā, mēs vienmēr nosmērējāmies ar ļoti smirdīgu darvu, kuru zieda vēršu pajūgu riteņos pie ass, lai nečīkst un nenodeldējas. Tā nu es, uz mutes nokritusi, gulēju taigas valdnieka priekšā. It kā pa miegam jutu vieglu zemes vibrāciju un pie auss tādu kā vieglu elpu. Vairāk neko neatceros.

Pēc kāda laika sadzirdēju meiteņu un zēnu balsis, starp viņiem arī tēvocis Koļa kaut ko skaļi kliedza. No šīs kņadas es it kā pamodos, bars mani ielenca no visām pusēm un taustīja, vai es vēl esmu dzīva…..

Pekaiņa tuvumā vairs nebija. Gribēju piecelties, bet nevarēju, jo kājas neklausīja. Mani mēģināja piecelt, bet es nevarēju nostāvēt. Tad tēvocis Koļa dabūja garas kārtis, novilka savu kreklu un uztaisīja nestuves. Tā mani uz nestuvēm nogādāja sādžā. Ienesa būdiņā un noguldīja uz salmu maisa…….

No rīta pie manis ieradās vietējā dziedniece, jo ne dakteru, ne kādu citu mediķu sādžā nebija. Pēc brītiņa arī draugi ieradās mani apskatīt. Katrs nesa kādu cienastu, galvenokārt kartupeļu ļepjoškas (pankūkas). Dziedniece jeb zāļu tantīte mani apskatīja un teica, ka šajā gadījumā var palīdzēt tikai šamanis, jo es nespēju pat nostāvēt.

Pēc kāda laika mani uz nestuvēm aiznesa atpakaļ uz taigu. Pie tā paša ciedru koka un tajā pašā vietā, kur nokritu, paklāja lielu lāča ādu. Uz tās mani noguldīja. Tika sakurts pamatīgs ugunskurs. Tad manā priekšā parādījās liela auguma vīrietis, kurš no galvas līdz kājām bija tērpies zvērādas apģērbā. Galvā viņam bija ādas mice, ap kaklu virvītē savērti zvēru ilkņi un nagi. Zvērādas vamzis apjozts ar platu siksnu, kurā pakārti dažāda lieluma dūči, graboši riņķi un vēl citi priekšmeti. Viņu ieraugot, es nodrebēju. Vīrietis sāka lēkt pāri ugunskuram un arī man. Es baidījos, ka viņš mani samīdīs. Šamanis turklāt vēl nenormāli kliedza, pieliekot pie mutes taurveidīgu priekšmetu. Baigi atskanēja taiga atbalss no viņa kliedzieniem. Kad rituāls beidzās, viņš stingri paskatījās man acīs un pēc laiciņa pavēloši teica: „Vstavaj! Ti buģes žiķ!” (Celies! Tu dzīvosi!)

Par lielu izbrīnu sev pašai es nevarēju neizpildīt viņa stingro pavēli, patiešām piecēlos un sāku iet. Visi skaļi kliedza, aplaudēja, priecājās…Tad šamanis paņēma mani savās spēcīgajās rokās un vairāk kārt pacēla gaisā, nobučoja uz abiem vaigiem un teica, ka viss kārtībā, vienīgi man ļoti nāca miegs un gribējās gulēt. Droši vien tas bija nervu atslābums, jo bailes tika izdzītas ar bailēm.

“Ko naids un vara nespēj, to mīlestība spēj.”

Inta Vilka
Sagatavoja:
Ineta Bauere, Vēstures nodaļas vadītāja
Ilze Ūsele, vēstures speciāliste
Avots:
Inta Vilka „Caur sirdi plūstošā dzīve”, Rīga 2013, 55.-58.lpp.