16.augustā pirms simts gadiem izveidots Vecgulbenes miests. Miests – pilsētveida apdzīvota vieta bez pilsētas tiesībām. No pilsētas miests atšķiras ar pārvaldes formu un tiesisko stāvokli.  Pēc Pirmā pasaules kara Latvijā bija 58 miesti un 22 pilsētas.*

Strauji augot un attīstoties Gulbenes dzelzceļa mezglam, neapskaužami bija dzelzceļnieku un viņu ģimeņu sadzīves apstākļi. Vairāku simtu dzelzceļnieku ģimenēm dzīvošanai bija tikai ap 20 vienstāvu koka namu un trīs divstāvu mūra nami. Dzelzceļnieki apdzīvoja muižas kalpu māju graustus un kara laika barakas ap dzelzceļa mezglu. Apdzīvošanai tika izmantoti arī ap deviņdesmit preču vagoni, kuros dzīvoja pa divām ģimenēm kopā. Nebija veikalu, sadzīves pakalpojumus sniedza individuāli amatnieki. Tas viss radīja papildu rūpes Vecgulbenes pagasta valdei, kuras pārvaldībā atradās dzelzceļa teritorija.

Šo situāciju izmantoja uzņēmīgi vietējie amatnieki un tirgotāji, jo saskatīja izdevīgus saimnieciskus apstākļus apdzīvotas vietas izaugsmei. Saskaņā ar Gulbenes pagasta valdi dabūja no valdības atļauju uz jaunsaimniecībām nesadalītās Vecgulbenes muižas zemes dibināt miestu.

Tā 1920. gada 16. augustā Vecgulbenei piešķīra miesta tiesības. No Vecgulbenes pagasta valdes tika pārņemti iedzīvotāju saraksti, radās miesta pilsoņi. Pilsoņi ievēlēja miesta domi, valdi un priekšsēdētāju. Ilgu laiku miesta valdes priekšsēdētājs bijis galdnieks Jānis Sniķeris, sekretārs Ansis Blūms. Ieradušies mūrnieki, uzmērījuši un dabā nosprauduši miesta teritorijas robežas, arhitekts Maidelis izgatavoja  apbūves projektu.

Miestā apbūves gabali piešķirti pilnīgi par brīvu, jāsedz bijuši tikai tiešie uzmērīšanas un dokumentu noformēšanas izdevumi. Sākumā apbūves gabalu ņēmēji nav pieteikušies. Tikai 1921. gadā pilsonis Līkansis ir bijis pirmais, kas  sācis celt sev dzīvojamo māju. Ielu, kurā uzcelta māja, nosauca par Pamatu ielu. Sarosījās arī dzelzceļnieki, jo dzīve barakās un vagonos bija nepanesama. Stacijas tuvumā veidojās dzelzceļnieku apbūves rajons. Dzelzceļnieki un pārējie miesta iedzīvotāji savas mājas cēla kopā ar saimniecības ēkām, turpat veidojās arī dārziņi. Tolaik uzbūvēt māju nebija viegli, jo aizdevumi nebija pieejami. Pēc miesta nodibināšanas valde nevienu jaunu ēku neuzcēla, jo nodokļos iekasētā nauda aizgāja ielu un tiltu izbūvei.

Vecgulbenes miestā nebija nevienas skolas, jo draudzes skola atradās ārpus teritorijas, tāpēc 1924. gadā tā saucamo Sarkano pili pārbūvēja par skolu. Pirmo elektrisko strāvu miestam devušas dzelzceļa darbnīcas.* Tā 1928. gadā starp Vecgulbenes muižu un dzelzceļa mezglu no bijušā miesta izauga teritorija, par kuru dzejnieks Vilis Veldre savās ceļojuma piezīmēs rakstīja:  “Pa lielākai tiesai nami, kādi visādi nu viņi te ir, novietojušies plašā izklaidā starp dārziem, nelieliem lauciņiem un kupliem kokiem”.**

 Bet tas jau ir stāsts par laiku pēc 1928. gada, kad Gulbenei piešķīra pilsētas tiesības.

*https://enciklopedija.lv/skirklis/22981

**Pupons V. Kā tu tapi un izaugi mana pilsēta. Dzirkstele Nr.51 (27.04.1968) 

***Veldre V.Ceļi un cilvēki.Rīga , 1937

Ilze Ūsele, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja vēsturniece