No 16. oktobra aicinām uz Jāņa Brektes (1920-1985) darbu izstādi.

Rīga un Lizums – divas pašas nozīmīgākās vietas mākslinieka dzīvē. Dzimis Rīgā, bet bērnību un pirmos skolas gadus līdz  13 gadu vecumam pavadījis kopā ar māti Lizumā, divsimt gadu vecajā muižas kalpu mājā  – “Saulieši”. Mātei, kā atraitnei, māja tika piešķirta 1922. gadā par vīra nopelniem brīvības cīņās. “Sauliešu” mājās viņš periodiski atgriezās arī pēc pārcelšanās uz Rīgu 1933. gadā.

Neviens latviešu mākslinieks gan laikam nav tā mīlējis Rīgu un veltījis tai tik daudz krāsu kā J. Brekte. Un Rīga var pamatoti lepoties ar to. Bezgala daudz noskaņu un skaistuma mākslinieks spējis saskatīt tās vecpilsētas ieliņās. Vērienīgi veidotās kompozīcijas te savienojas ar bagātīgiem koloristiskiem risinājumiem, senās arhitektūras formas bagātina gleznojuma reizēm sulīgais, reizēm niansēti izsmalcinātais otas klājums.

Spēcīgi lielpilsētas ritmi ienāk mākslinieka iemīļotajās Rīgas ainavās ar tās nebeidzamo satiksmes kustību, plūstošajām ļaužu straumēm un kņadu. Meistarīgi ir viņa lietus nomazgātie asfalta gleznojumi, kuru tumšajā mirdzumā atspoguļojas nami, cilvēki, lietussargu krāsainās cepures, piešķirot visam dinamisku optimisma piestrāvotu elpu. Tie nav mirkļa iespaidi, kurus mākslinieks fiksē kā piezīmes, tas ir viņa pārdzīvojums un pārliecība, arī harmonijas izjūta un ticība reālistiskās mākslas spēkam.

Reālisms meistaram ir īstenības daudzveidība, mākslinieciskā tēlainība, spēja pārliecināt citus par to, kas sajūsmina tieši viņu, runāt par to ar visbagātāko krāsu nianšu, līniju un ritmu palīdzību. Reālisms Jānim Brektem ir pārliecība par dabas attēlošanas daudzveidīgajām iespējām, kuras sakņojas īstenībā.

Ar lielu koloristisku bagātību un izkoptu tonālo gleznojumu izceļas J. Brektes ainavas. Individuālais pārdzīvojums te organiski saliedēts ar dabas tēla dziļu vispārinājumu.

Gauja un Daugava ir mākslinieka visvairāk gleznotās upes, jo ar tām saistās galvenie dzīves posmi – ziemās Rīga ar Daugavas krastiem un ūdeņu vareno plašumu, vasarās Gauja ar senlejas krāšņumu. Jānis Brekte allaž jūt aicinājumu tikties ar savu jaunības dienu upi Gauju. Daudzi akvareļi tapuši pavisam agros rītos, kad upe vēl nav pilnīgi atmodusies no nakts dusas, vieglā miglas plīvurā grimstoša, kad krastu apveidi tikko jaušami. Gauja un Uriekste, ezeri un meži, Lizums, Velēna, Sinole – motīvi neizsmeļami. Jāņa Brektes lauku ainavām piemīt īpašs siltums, patiesa savas zemes izjūta. Jānis Brekte labprāt glezno laukus, ezerus, upes līčus un pakalnus visos gadalaikos, tā ir Latvija gan pēc sava kolorīta, gan izjūtas, gan formas. Šīs ainavas gleznotas ar īsta meistara roku – virtuozi, tehniski spoži un talantīgi.

Blakus šīm monumentālajām ainavām otrs mākslinieka iemīļots žanrs ir klusās dabas. Jāņa Brektes gleznotās klusās dabas ieņem redzamu vietu latviešu akvareļglezniecībā. Tām raksturīga priekšmetu blīva kompozīcija. Glezniecisks fons vēl papildina jau tā krāsās bagāto un sulīgo priekšmetu raksturojumu. Mākslinieks izvēlas samērā vienkāršus priekšmetus – lauku grozu, māla krūzes, baravikas, lauku ziedus, augļus, zivis. Un cik graciozas margrietiņas lielajā ziedu pušķī gleznā “Margrietiņas”! Jebkuram Jāņa Brektes kluso dabu gleznojumam piemīt gan lielas dekoratīvās vērtības, gan arī dziļa patiesības izjūta, kuru mākslinieks panāk ar savu īpašo lietu vērojumu un dziļi reālistisko interpretāciju.

Daudzus savus darbus viņš datē ne tikai ar gada skaitli, bet arī ar mēneša un dienas apzīmējumu. Un tas it kā palīdz saglabāt šīs dienas un tā pārdzīvojuma, kas vadījis mākslinieka otu, neatkārtojamību. Kad jūsmojam par J. Brektes akvareļu vieglumu, jāpatur prātā viņa teiktais: “Kad krāsu ota pieskaras baltai papīra lapai, tas ir tikai noslēguma posms ilgam un grūtam mākslinieciskās radīšanas procesam. Vispirms iecerētais sižets jāiznēsā sevī, jāuzglezno domās. Jo vairāk radošo pūļu mākslinieks velta ieceres kristalizēšanai, jo pārliecinošāk uzplaukst akvarelis it kā darināts atraisītā improvizācijas priekā. Un tas jau ir mūsu mākslas žanra galvenais kredo – acumirklīguma ilūzija”.