Līdz 13. februārim vēl var paspēt aplūkot Gundegas Rancānes gleznas.

Stāsta G.Rancāne:

”Esmu dzimusi Rēzeknes gleznainajā apkaimē – Makašānos 1973. gada vasaras vidū – 28. jūnijā. Manas bērnības atmiņas saistītas ar saulainiem vasaras rītiem dārzā (. . . kā saule rasā Latgale šeit spīd. . . /A. Vējāns/), pie ezera, ar gleznošanu un tēva koktēlnieka Antona mazo un radoši apgaroto darbnīcu. Pamatizglītību ieguvu mammas Lūcijas vadītajā Makašānu astoņgadīgajā skolā, kas šobrīd ir pārtapusi par Amatu vidusskolu. Mācības turpināju Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā dekoratīvās noformēšanas nodaļā. Aktīvā izglītošanās mākslā man ir sākusies līdz ar latviešu Trešo atmodu 20. gadsimta nogalē, kas šim laikam piešķir īpašu nokrāsu. Varbūt tieši tādēļ līdzās glezniecībai mani īpaši interesējuši 20. gadsimta sākuma kultūras procesi Eiropā – lielais vērtību pārvērtēšanas laiks, kad cilvēku sakāpinātās emocijas uzplaiksnīja mākslas virzienu un izteiksmes formu daudzveidībā, skarot ne vien acīm redzamo un pašsaprotamo, bet arī intuitīvi jūtamo un nojaušamo zemapziņas pasauli.

1995. gadā uzsāku studijas Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, tad līdz 2000. gadam turpināju maģistrantūrā Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa meistardarbnīcās. Jau kopš 1991. gada līdzās studijām strādāju par vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotāju Makašānu Amatu vidusskolā.

1990. gadā tika sarīkota pirmā personālizstāde, kurā es izstādīju gleznas, bet tēvs – koka skulptūras. Tai sekoja ikgadējas izstādes gan Latvijas pilsētās, gan ārzemēs: Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, Krāslavā, Preiļos, Helsinkos, Briselē. Ilustrēti izcilās latviešu dzejnieces Broņislavas Martuževas grāmatas ”Gaismas lāse”, “Nopūtas”, „Kā putni dzied”, „Trejdeviņas jāņuzāles” un A. Vējāna dzejoļu krājums „Rozes Silajāņu vāzē”. Darbi atrodas Latvijas valsts un sabiedriskās iestādēs, Daugavpils un Rēzeknes muzejos, kā arī privātkolekcijās – ASV, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā, Francijā, Beļģijā, Kanādā, Somijā, Izraēlā un Latvijā.

Sākotnēji savu pašizteiksmi mākslā meklēju, strādājot ar akvareli.

1990. gadā pievērsos eļļas glezniecībai.

Nozīmīga loma manos darbos ir Latvijas ainavai, kuru man ir ļauts skatīt ik dienas – tām toņkārtām, kas vērojamas, mainoties gadalaikiem, diennakts stundām un laika apstākļiem. Ceļš mākslā man ir licis ilgāk pakavēties pie klusās dabas, sievietes akta un asociatīvām noskaņu gleznām. Priekšmetu pasaule manī rada lielu godbijības sajūtu. Lietas ap mums ir sasaiste starp to pagātni, kurā mēs bijām un starp to nākotni, kurā mēs būsim. Krēsls ir lieta, kas paliek, kad no tā ir piecēlies cilvēks un aizgājis. Krēsls ir lieta, kas paliek un savā klusēšanā turpina uzrunāt manu skatienu līdz izdziest vakara ēnās. Tāpat augļi un nenokopti galdi pēc dzīrēm, vītuši ziedi un saburzītas drānas. Man nav svarīgi akcentēt savu viedokli par lietu būtību, bet gan atklāt šķietami nebūtisku lietu un parādību būtiskumu, ļaujot skatītājam pašam savā iztēlē izspēlēt situāciju līdz galam. Bieži efekta pastiprināšanai izmantoju pustumsas noskaņu ar virzītu gaismu, kas tikai daļēji ļauj atpazīt gleznotos priekšmetus, ļaujot fantazēt par iespējamībām.”