1941. gada pavasaris bija drudžains sakarā ar krievu okupāciju un valdības maiņu… Preču zinības eksāmens, bija paredzēts 14. jūnijā. Vakarā nolēmu agri no rīta vēl palasīt grāmatu, lai dotos uz skolu, bet agrā rītā, ap plkst. 5, mani pārsteidza „negaidīti viesi”. Tie bija – stacijas milicijas priekšnieks, komjaunietis no arodskolas, viens sarkanarmietis un viens no „čekas”. Pēc kratīšanas tēvu, māti un mani aizveda ar ugunsdzēsēju mašīnu uz staciju un novietoja aizrestotos lopu vagonos. Bija skaista, saulaina diena…

Nebiju domājis, ka savu dzimšanas dienu svinēšu lopu vagonā. Tomēr mana sirdsdraudzene no manas klase ar klases biedriem bija atcerējušies šo dienu un apsveica mani ar sarkan-balt-sarkanām rozēm. Klāt bija pievienota kartīte, kurā bija rakstīts: „Nes mūsu sveicienus vienmēr sev līdzi!” Parakstīts: „Velta, Vera, Oļa O., Arnolds un Vitolds – tālumā. Gulbenē, 1941. g. 16. jūnijā.”… Šī kartīte kopā ar mani izceļoja Sibīrijas plašumus un ar to 1967. g. atgriezos dzimtenē. […]

Bija 1941. gada 14. jūnija rīts. Ap pulksten 5 mūs no miega uzmodināja spēcīga durvju dauzīšana. Tās atverot ieraudzījām Gulbenes stacijas milicijas priekšnieku, kuru pavadīja 1 dzelzceļa milicis, 1 sarkanarmietis, 1 čekas ierēdnis un komjaunietis. Mums, kaut nebijām vēl apģērbušies, pavēlēja apsēsties pie galda. Mums aizliedza sarunāties pa to laiku, kamēr izkratīja visu iedzīvi. Viņi meklēja, vai kaut kur nav noslēpti ieroči. Manam tēvam tādu nebija. […] kratīšanu drīz pēc tam pārtrauca. Mums tad pavēlēja saģērbties un savākt tās mantiņas, ko gribam sev līdzi paņemt. Milicijas priekšnieks bija pat tik laipns, ka atļāva līdzi paņemt arī dārglietas.

Ar ugunsdzēsēju mašīnu mūs aizveda uz Gulbenes preču staciju, kur bija pārbūvētie lopu vagoni, kurus Gulbenē ar mana tēva rīkojumu, ko viņš saņēma no savas priekšniecības, aizrestoja un iekārtoja nezināmai vajadzībai. Mans tēvs bija Gulbenes stacijas priekšnieks. Viņš rīkojumu izpildīja laikā, neapzinoties, ka arī sev un savai ģimeni pārbūvējis lopu vagonus tā, lai tanīs uz Padomju Savienību varētu aizvizināt 14. jūnija upurus.

Vienā no šiem teļu vagoniem iedzina manu tēvu un mani, bet māti atšķīra un viņai pavēlēja iekāpt vagonā, kur bija sievietes. Mūsu vagonā bija Gulbenes pilsētas galva Gavars, pilsētas policijas prefekts Sproģis, virsmežzinis Niedra un citi izcili vīri. […]

Teļu vagonā bīdāmo durvju labajā un kreisajā pusē atradās lāvas. Uz tām salmu cisas. Pretējās durvīs bija ierīkota sile, lai pa to novadītu urīnu un izdarītu vēl ko citu. Šai vagonā kopā ar savu tēvu es pavadīju tikai vienu dienu. Man tad pavēlēja pārcelties tur, kur atradās zēni un 75-gadīgi sirmgalvji. […]

Gulbeni atstājām naktī. 17. jūnijā pārbraucām Latvijas robežu. Ešelons apstājās Polockā, kur mūsu mātes pieprasīja, lai viņu dēlus pārvietotu pie viņām. Komandants tur deva savu piekrišanu, tāpēc jaunie puiši nokļuva sieviešu kompānijā. Mēs sākumā visi bijām ļoti kautrīgi, tāpēc savas dabiskās vajadzības centāmies kārtot tikai naktī. […] Mūsu ceļojuma galapunkts bija Krasnojarskas novada Adadimas dzelzceļa stacija. Tur mēs atstājām teļu vagonus. No turienes mūs izvadīja pajūgos pa Nazarovas rajonu.

Valentīns Ore
Valsts Gulbenes komercskola un arodskola // Rīga, 1993.g.

Atmiņas no 1993. gada 11. novembra Valsts Gulbenes komercskolas un arodskolas bijušo skolotāju un audzēkņu kopas izdevuma grāmatas. Valsts Gulbenes arodskola sāka darboties 1926. gadā ar trīsgadīgām tirdzniecības un mechānikas nodaļām. Jau 1927. gadā tirdzniecības nodaļu pārdēvēja par komercskolu ar 4-gadīgu kursu un skolu sauca: Valsts Gulbenes komercskola un arodskola. Pēc 67 gadiem, kārtojot atmiņu izdevumu grāmatu, tikuši apzināti 80 bijušie audzēkņi. Tikai puse no apzinātiem bijušajiem audzēkņiem kopā ar vienīgo tālaika skolotāju Prof. Dr. Jāni Labsvīru nodeva šo izdevumu grāmatu skolu vēsturei.

Dalies: