Aicinām aplūkot izcilā koktēlnieka Jāņa Poļaka izstādi “Jānis Poļaks 85. Ceļš Uz koka dvēseli”. Izstāde apskatāma no 2026. gada 6. oktobra līdz 2026. gada 28. novembrim.

Svarīgākais ir tas, ko mākslinieks vēlas pateikt. Mūsdienās to dēvējam par konceptuālo mākslu, un Beļavas puika, koktēlnieks Jānis Poļaks (1941–2008), ar savu mākslu vienmēr ir pateicis daudz. Viņa daiļradi raksturo pamatīga forma, stabilitāte, lakoniska stilizācija, plastiska tēlainība, tēlnieciska domāšana, smalka koka pazīšana un izjūta – koka šķirnes, nokrāsas un faktūras pārzināšana –, kā arī lieliskas amata prasmes galdniecībā, dizainā un konstruktīvu risinājumu veidošanā.
Beļavas puika, kuram piemita īpašais Beļavas gēns, tas pats gēns, kas piemita arī vairākiem izciliem Beļavas puses māksliniekiem. Puika, kuram patika griezt koku, veidot figūriņas un izdevās redzēto pārnest uz papīra.
Joprojām Beļavas muižas parka apmeklētājus priecē Jāņa Poļaka darbs “Koka skulptūra ar latviešu tautas sakāmvārdiem”, tapis sadarbībā ar Beļavas pamatskolas 2000. gada absolventiem un skolotājiem Herundu un Jāni Zušiem.
Citas koka skulptūras “Auns” liktenis, kas tapis sadarbībā ar skolas saimi ir daudz bēdīgāks. Auna galva kādam tik ļoti iepatikusies, ka auna galva ir pazudusi bez pēdām.
Tālajā 1989. gada jūlijā, raksturojot savu meistardarbu “Skapis” kopizstādē ar Visvaldi Budzi Beļavā, sacīti zīmīgi vārdi, nav jāraksta grāmatas skapja rotājumos ir visa mūsu tautas vēsture, visas mūsu tautas izmisuma pilnās cīņas – koktēlniecības valodā.
Jāni Poļaku raksturo daudzi un dažādi, unikāli mākslas darbi, kas glabājas muzeju fondos, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, privātkolekcijās, ir praktiskā lietošanā. Piemēram, sešu krēslu komplekts “Ainava”, kas tapis sadarbībā ar Edīti Pauls-Vīgneri (1979, DMDM krājums ), kā arī Valsts prezidenta darba galds un krēsls (2009), gulta ar kaķa motīvu (2002), Zvārtavas pils Interjera detaļas , konsoles porcelāna vāzēm un daudzi citi radoši darbi, Garajā izstāžu sarakstā atzīmējamas Īpaši nozīmīgas bija tematiskās izstādes: “Krēsls” (1987),“Durvis” (1991),“Gulta” (2002),“Skapis” (2007).
Beļavas puikam Jānim laimējās skolā sastapt skolotāju Annu Klinklāvu, kura divus gadus bija Jāņa audzinātāja. Pēc septiņgadīgās skolas izlaiduma 1956. gada vasarā viņa Jāni un citus savas klases puišus atveda uz Rīgu, lai saprastu savu tālāko ceļu dzīvē. “Te ir mana vieta”, tā lietišķajos teicis Jānis.
Apguvis amata noslēpumus Jānis 1961.gadā pabeidz Koktēlniecības nodaļu Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā (tagad Rīgas Dizaina un mākslu vidusskola) un tad trīs gadus papildinājis zināšanas Latvijas Mākslas akadēmijas rūpnieciskā dizaina un tehniskās konstruēšanas kursos.
Tad koktēlnieka darbs kombinātā “Māksla”, radot darbus mākslas izstādēm, publisko telpu interjeriem, tirdzniecībai salonā “Māksla” un citi radošie pasūtījumi, profesionālā izaugsme komandā kopā ar kolēģiem koktēlniekiem, arhitektiem un interjera speciālistiem.
Kolēģu atzīts, Jānis Poļaks no 1980. gada vadīja Latvijas Mākslinieku savienības Dekoratīvās koktēlniecības sekciju.
Kā radošs cilvēks ar skatu nākotnē 1992. gadā Jānis sāka strādāt SIA “Īve”, ilgu laiku – no 1993. līdz 2004. gadam – būdams uzņēmuma vadītājs. Viņš nemitīgi piedalījās izstādēs Latvijā un ārzemēs.
Jānis Poļaks ir viens no konceptuālā dizaina aizsācējiem Latvijas koktēlniecībā, lielisks organizators, mākslinieks, kurš bijis cieši saistīts ar savu dzimto vietu un cilvēkiem..
Gita Skopāne raksturojot Jāni sacījusi: “Raksturā kluss un atturīgs, Jānis tomēr sevī nes latvisku stingrību un nostāju.” Jānis spējis nenogurstoši rūpēties par tēva mājām arī tad, kad dzīvoja un strādāja Rīgā. Viņam bija svarīga vide – meistarīgi uzlikts jumts pirtij, skaisti nogriezts dzīvžogs un tīri noslaucīts pagalms.
Šajās vienkāršajās, ikdienišķajās rūpēs par savu dzimto vietu atklājas arī kāda būtiska Jāņa Poļaka personības šķautne. Viņa attieksme pret vidi, materiālu un darbu bija tāda pati kā attieksme pret mākslu – nekas nebija lieks, nekas nebija nejaušs. Koks prasīja pazīšanu, pacietību un cieņu, bet vieta, no kuras cilvēks nācis, – atbildību un rūpes.
Tāpēc Jānis Poļaks paliek ne tikai kā izcils koktēlnieks un konceptuālā dizaina meistars, bet arī kā Beļavas puika, kurš, lai arī lielāko profesionālās dzīves daļu pavadīja Rīgā, savas saknes un saikni ar dzimto vietu nezaudēja. Beļava viņa dzīvē nebija tikai bērnības vieta – tā bija piederības sajūta, kas caur cilvēkiem, dabu, koku un atmiņām saglabājās arī viņa mākslā.

Dalies: