Tirzas pagasts Gulbenes novadā aizņem aptuveni 7 % Gulbenes novada teritorijas. Pēc administratīvi teritoriālās reformas 1924.gadā  ietilpa Madonas apriņķa teritorijā.  Latviešu konversācijas vārdnīcas 21. sējumā lasāms, ka ap 1939. gadu Tirzas pagastā bija 1521 iedzīvotājs. Vārdnīcā uzskaitītas 125 vecsaimniecības, 80 jaunsaimniecības un 43 sīksaimniecības. Pagastam piederēja vairāki īpašumi, kuru kopvērtība sasniedza 71 000 latu.

Pagasta īpašumā bija gan ēkas, gan zeme, koka pagasta nams, kas raksturots kā vienstāva koka celtne, pagasta skola divstāvu laukakmeņu mūra ēka, viena stāva koka nespējnieku patversme ar zemi, viena stāva laukakmeņu mūra ārsta māja ar zemi un viena stāva koka aptiekas māja ar zemi. Vēl nosaukta “Kraulenes” mājas ar saimniecības ēkām un 4,49 ha zemes, 4,96 ha plašais nekultivētais “Luksta” purvs un 9,52 ha lielas grantsbedres, kas piederēja pagastam.

Tirzas lauksaimniecības izstāde
GVMM 1542-4

Tirzā darbojās rūpniecības uzņēmumi ar ievērojamu  finanšu gada apgrozījumu. Lielākais uzņēmums bija brāļu Pētersonu ūdens un motora dzirnavas Tirzas „Āžos”, kurās strādāja desmit strādnieku un gada apgrozījums sasniedza 27 000 latu, vairāki mazāki uzņēmumi: Degtera mantinieku krāsns podiņu rūpnīca „Kancēnos” ar diviem strādniekiem un 3500 latu gada apgrozījumu, Indrāna augļūdeņu rūpnīca Tirzas „Ozolkalnā” ar 200 latu gada apgrozījumu, kaļķu cepļi: Potsepa kaļķu ceplis „Baznīckalnā” un  Vaivara kaļķu ceplis „Mazbrantos” ar gada apgrozījumiem 100 latu, Sīpola mantinieku ceplis „Cepļos”.

Aktīvi darbojās dažādas biedrības. Viena no pazīstamākajām bija 1900. gadā dibinātā Tirzas–Velēnas lauksaimniecības biedrība, kas 1911. gadā uzcēla jaunu biedrības namu pēc arhitekta Eižēna Laubes projekta. Lauksaimniecības biedrībai piederēja kokaudzētava, izmēģinājumu lauciņi, sēklu šķirošanas punkts un bibliotēka ar 1397 grāmatu sējumiem, 1850 grāmatas bijušas pagasta skolas bibliotēkā, Tirzas draudzes mācītājmājas bibliotēkā glabājušies 620 grāmatu sējumi, kurus grāmatu zinātājs un krājējs Jānis Misiņš bija dāvinājis Tirzas baznīcas draudzei. Nopietnu naudu 101 000 latu gada laikā apgrozījis Tirzas patērētāju biedrības veikals (1939. gads).

Tirzas Āžu dzirnavas
GVMM 1544-1

Interesants Tirzas saimniecības vēstures avots vēstures ir laikrakstā „Latvijas Lauksaimnieks” publicētais raksts par pagasta dārziem, kurā apskatīti dārzu apsekošanas rezultāti Tirzā 1925.gadā.

Augļu kociņus dārzu ierīkošanai tirzmalieši vairāk izaudzējuši un uzpotējuši paši, dažreiz iepirkuši Rīgā vai tuvējās kokaudzētavās, populāra bijusi Priekuļu lauksaimniecības skolas kokaudzētava, augļu koku vidējais vecums dārzos bijis apmēram 35 līdz 40 gadi. Kā profesionāls dārznieku minēts „Gebjāņu” māju saimnieks K. Maldonis, kuram četras pūrvietas zemes aizņēmuši dažādu ziemciešu puķu stādījumi, kas audzēti pārdošanai tirgū. Saimniecībā bijušas ierīkotas lecektis ar deviņiem logiem, un tirgum audzēti arī dārzeņi.

Tirzas – Velēnas lauksaimniecības biedrības nams
GVMM 3850

Kopumā Tirzas dārzos uzskaitīti vairāk kā 2000 augļu koki un norādīts, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš ogulājiem, jo tie ir izturīgi, salcietīgi un labi piemēroti audzēšanai vietējos apstākļos. Minēts, ka daudzās zemnieku saimniecībās ogulāju nav vispār vai arī tos audzē tikai pašu vajadzībām, ne pārdošanai.

Kā ogu audzētāji minēti „Daukšanu” māju saimnieki, kuriem bijuši 60 upeņu krūmi, un „Āžu” dzirnavu īpašnieks Pētersons, kura saimniecībā auguši 60 sarkano jāņogu krūmi un bijuši iestādīti 1000 zemeņu ceri.

Tirzas lauksaimniecības izstāde
GVMM 7931-3

Tirzā vienā dārzā vidēji augušas 10 līdz 40 ābeles. Saimniecību gada ieņēmumi no ābolu pārdošanas svārstījušies  no 300 līdz 100 latiem, daļa ābolu izlietota pašpatēriņam. Atzīmēts, ka maz vai nemaz  netiek apkaroti augļu koku kaitēkļi, kuri iznīcina ražu dārzos.

Tirzā audzētās dažādas ābolu šķirnes, izplatīti bijuši „Sīpolāboli”, „Mālāboli”,  jeb „Serinka”, „Rudens strīpainais”, „Aports”, „Antonovka”, „Rēveles bumbierābols”, „Maskavas rožu ābols” un „Virdžīnijas rožu ābols”. Mazāk audzētas šķirnes „Bismarka ābols”, „Rīgas piena ābols”, „Muižiņas”, „Ziemas strīpainais”, „Dzeltenais Ričards”, „Krimas ābols”, „Angļu pepiņš”, „Vīnābols” un „Čugunābols”. Bumbieru koki dārzos audzēti maz, minētas divas bumbieru šķirnes — „Ziemas bergmots” un „Rudens bergmots”.No plūmēm  stādītas „Vidzemes dzeltenā olu plūme”, „Ungāru plūme”, „Zaļā renklode” un „Mirabelle”. Savukārt no ķiršiem populāri bijuši „ Leišu ķirši”, „Vērša sirds ķirši” un saldie „Spānijas ķirši”. No ogulājiem  audzētas avenes un „Weneiris” šķirnes  upenes.

Tirzas draudzes skola
GVMM 17324

Tā kā tirzmalieši bijuši darbīgi ļaudis, ik gadus Tirzā notikušas rūpniecības un lauksaimniecības izstādes. Līdz Otrajam pasaules karam sarīkotas astoņas izstādes, pirmā notikusi 1902. gadā vēl Tirzas muižā.1936.gadā Tirzas lauksaimniecības biedrība rīkoja savas darbības 35 gadu jubilejas izstādi, interesanti, ka plašākam izstādes apmeklējumam, dažādu ļaužu piesaistīšanai no tālākiem apgabaliem un tūristiem no Rīgas norīkots īpašs vilciens. Laikrakstā „Rīts” lasāma ziņa, lai attālāku apvidu lauksaimniekiem būtu ērtāk apmeklēt izstādi Tirzā, dzelzceļu virsvalde 20. jūnijā pulksten 5.20 norīko speciālu vilcienu. Vilciens  Rīgā atgriezīsies svētdien, 21. jūnijā, pulksten 22.35.

Skats uz Tirzas Āžu dzirnavām
GVMM 19473-65

Tirzas ļaudis bija saimnieciski rosīgi un sabiedriski aktīvi visos laikos un prata lepoties ar saviem sasniegumiem, rādīt tos citiem, līdzās lauksaimniecībai  neatlaidīgi attīstīja rūpniecību, dārzkopību, izglītību un kultūras dzīvi.

Āžu dzirnavu īpašnieki Pētersoni
GVMM 21062-23

Izmantotā literatūra:

Sagatavoja
Ineta Bauere
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Dalies: