Tagad dažādos saziņas līdzekļos redzam reklāmu par nepieciešamību ievērot distancēšanos, mazgāt rokas, nēsāt sejas maskas, varbūt veikalā biežāk  kavējamies pie plauktiem, kuros izvēlamies ziepes un citus higiēnas piederumus. Nereti uz ziepēm lasām  – tualetes ziepes. Franču valodā ar “toilette” vai “petit toilette”  apzīmēja nelielu auduma gabaliņu, kas vēlāk ieguvis plašāku nozīmi, un varētu būt priekštecis mūsdienu dvielim.

Latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā ir vairākas vārda tualete nozīmes, viena no tām ir ķermeņa kopšana, mazgāšanās, ģērbšanās, sakārtošanās. Ķermeņa kopšana rītos un vakaros ir daļa no cilvēka veselības. Skatoties uz aizgājušajiem laikiem, daudz kas ir mainījies cilvēku uzskatos un domās, arī iespējas rūpēties par savas apkārtnes un ķermeņa tīrību.

Ķermeņa kopšanas vēsture iesniedzas senā pagātnē, un tīrībai ir izmantoti dažādi līdzekļi. Ūdens bijis pieejamākais un populārākais līdzeklis ķermeņa kopšanā Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romā. Ap 5.-4. gadsimtu pirms mūsu ēras Grieķijā jau cēla privātās un publiskās pirtis. No grieķu tīrības dieviete Higejas vārda radies mūsdienu vārds higiēna: medicīnas nozare, kas pēta tīrības ietekmi uz organisma veselību. (Higeja bija ārstniecības dieva Asklēpija meita. Higejas vārds tulkojumā nozīmē veselību).

Arī senie romieši plaši izmantoja ūdeni pirtīs jeb termās,  kas bija kļuvušas par vietām ar sabiedrisku nozīmi. Romiešu pirtis bija milzīgas, tās cēla vairākus gadus, tajās bija plašas iespējas dažādām ķermeņa procedūrām un sabiedriskajai dzīvei.

Arābu pasaulē tīrībai bija nozīmīga vieta. Arābiem ūdens procedūra tika saistīta ne tikai ar ķermeņa tīrību, bet arī ar garīgu attīrīšanos, jo neviena lūgšana nav pietiekami spēcīga, ja ķermenis nav attīrīts. Islāma sunnās un hadīsās  (islāma reliģisko principu kopums) sacīts, ka tīrība ir puse no reliģijas.

Ūdens procedūras pēc krusta kariem uz Eiropu atveda krustneši. Viduslaikos tīrība bija turīga cilvēka pazīme. Tomēr bija laiks, kad mazgāšanās tika uzskatīta par kaitīgu, jo atver ķermeņa poras, pa kurām ķermenī nokļūst slimības, īpaši tās slimības, kas lido pa gaisu. Tad valdnieki un dižciltīgie mazgājušies ļoti reti un bijuši nopietni nobažījušies par ūdens ietekmi uz veselību. Šo laiku vairāk saista ar 16.-18. gadsimtu un  Francijas vēsturi. Tikai 19. gadsimtā ūdens procedūras pamazām atgūst savu vietu.

Latviešiem  ķermeņa tīrība un skaistums saistās ar ūdeni un iešanu pirtī. Pirts bija  dziedinātava un veselības atgūšanas vieta. Senči izsenis spēku, skaistumu, veselību meklējuši dabā. Par to vēsta senie ticējumi un tautasdziesmas par mazgāšanos upē, avotā, ezerā, rasā.

Zaļā ceturtdienā bez saules jāmazgājas upes putās, tad būs skaists.
/Vecgulbene/

Zaļās ceturtdienas rītā priekš saules lēkta jāiet uz upi muti mazgāt, tad daudz miegs nenāk.

 / Jaungulbene/

Zaļās ceturtdienas rītā priekš saules lēkšanas, ja gribot sārts būt, tad jāēdot dzērvenes, bet ja balts, tad sniegā jāmazgājas.
/ Lejasciems/

Zaļās ceturtdienas rītā jāliek balta ola tekošā ūdenī un tur jāmazgā mute, tad vasarā saule nenodedzina. /Beļava/

Zaļā ceturtdienā priekš saules lēkta jāēd dzērveņu ogas, tad visu gadu sarkani vaigi. /Lejasciems/

Jauni oši, ozoliņi
Zilìm ziedìm noziedeja;
Māte mani nomazgaja
Tekošâi upitêi.


Pļikadì pļekadì!
Aiz upites velejàs.
Melni bērni velejàs
Ar baltàm galviņàm.


Roka roku mazgajàs,-
Kas mutiti nomazgàs?
Tàm pašàm rociņàm
I mutite jamazgà.

Arī sejas maskas nav nekas jauns cilvēces vēsturē. Pirms civilizācijas sabiedrībās maskas izmantoja šamaņi jeb starpnieki starp cilvēku un garu pasauli. Šamaņu rituālos būtiska nozīme bija tērpam, kura svarīga sastāvdaļa – sejas maska. Buršanas laikā  šamanis uzlika sejas masku. Maskām izmantoja dažādus materiālus: koku, ādu vai pat metālu, rotāja ar ornamentiem, dzīvnieku un putnu spalvām. Senajā Ēģiptē ir zināmas faraonu pēcnāves maskas, piemēram, faraona, Tutanhamona (bija 18. dinastijas 13. valdnieks) zelta maska. Balzamējot valdnieka ķermeni, procesa vadītājs uzlika Anubisa šakāļu masku (Anubiss – pazemes dievs un mirušo aizbildnis senajā Ēģiptē). Senie grieķi un romieši, spēlējot teātri, lietoja maskas, japāņu kultūrā teātra maskas bija izplatīta parādība, tās attēloja katra personāža raksturu, izskatu, emocijas. Ja izrādes gaitā mainījās tēla raksturs un emocijas, mainījās arī maskas. Viduslaikos sejas maska pasargāja bruņiniekus kaujas laikā.

Sejas maskas plaši izmantoja viduslaikos un karnevālos renesanses laikā, masku lietošanai bija arī stingri noteikumi, par kuru neievērošanu varēja nokļūt cietumā. Maskošanās tradīcija bija izplatīta laikā no Pelnu dienas līdz Lielajam gavēnim. Viduslaikos  maskošanās sākās jau decembrī pirms ziemas saulgriežiem. Maskojušies arī latvieši, ejot ķekatās, budēļos, čigānos, kad dažādās maskās tērpušies ļaudis gāja no mājas uz māju, lai  nestu svētību un aizdzītu prom ļaunos garus. 

Puisīšam platas acis,
Nevar tāli ieraudzīt;
Pieved lāci, nobučo:
Ak, cik gārda meitu mute!
/Zemītes Tk/

Lielā mēra jeb buboņa mēra laikā mēra ārsti nēsāja maskas, kuras atgādināja putna galvu. Vissmagākās sekas Rietumeiropā bija no 1347. – 1350. g. lielajam mērim jeb „melnajai nāvei”. Toreiz uzskatīja, ka slimība varētu pārvietoties pa gaisu. Zem  putna knābja bija paslēptas acis un mute.

Sejas maskas mūsdienās plaši izmanto medicīnā, kosmetoloģijā, militārās un drošības  organizācijās un, protams, mākslā. Lai smeļamies iedvesmu  no mākslas un vēstures, kad sejas maskas un stingri higiēnas noteikumi ir mūsu ikdiena!

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja

Vēstures nodaļas vadītāja Ineta Bauere