Pagastu vēsture kopš seniem laikiem bijusi cieši saistīta ar muižu vēsturi. Senatnē par pagastu vairākās baltu un slāvu zemēs dēvēja nodokli, ko zemnieki 2 – 4 reizes gadā maksāja zemes kungam. Ar vārdu “pagasts” apzīmēja gan nodokļa maksāšanas termiņu, gan ļaužu apvienību – ciema kopienu ar teritoriju. Iespējams pagasta vārds radies no senkrievu vārda “погость” – “pagasts”,  kas  apzīmēja ciema centru. Livonijā  ar tādu pašu nozīmi kā pagasts lietoja vārdu vaka jeb ciems. Vienā vakā ietilpa 10 – 100 zemnieku saimniecības, kuras maksāja nodokļus. Vaka /pagasts kara gadījumā zemes kungam nodrošināja karaspēku. Dažos Latvijas novados jēdzienu “vaka” lietoja līdz pat 19. gadsimtam.

15. – 16. gadsimtā, dzimtbūšanas laikā, Livonijas zemnieki bija piesaistīti tām muižām, uz kuru zemes viņi dzīvoja. Līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu un 1866. gada  Aleksandra II izdoto “Baltijas  provinču pagastu pašvaldību likumu” muižu ciešo sasaisti ar pagastu likvidēja.

Pēc jaunā likuma pagastu pašvaldības vēlēja iedzīvotāji. Piedalīties vēlēšanās varēja tikai saimnieki un nomnieki, pārējie iedzīvotāji  drīkstēja sūtīt vienu  pārstāvi no desmit vīriem. Pagasta vecākais, viņa vietnieks un pagasta tiesas priekšsēdētājs varēja nākt tikai no saimnieku vidus. Pusei no ievēlētajiem delegātiem bija jābūt saimniekiem. Pagasta uzdevums bija rūpe par nodokļu ievākšanu, ceļu labošanu, nespējnieku aprūpi, pagasta skolām.

Nodibinoties neatkarīgajai Latvijas valstij daļēji tika saglabāts cariskās Krievijas teritorijas dalījums apriņķos un pagastos. Līdz 1940. gadam Latvijā bija vairāk par 500 apriņķiem.

Vācu un padomju okupācijas laikā pašvaldības aizstāja teritoriālās pārvaldes. 1945. gadā padomju vara pieņēma lēmumu par ciemu kā teritoriālu vienību izveidi. 1949. gadā pagastu teritoriāli administratīvais dalījums tika likvidēts un aizstāts ar ciema padomēm. 1990. gadā neatkarīgajā Latvijā atjaunoja dalījumu pagastos.

Sagatavoja
Ineta Bauere
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Dalies: