Izstāde “Podnieku Ozoliņu keramika no Lejasciema “Čipatiem”. 20. gs. 20.-40. gadi”
Aicinām aplūkot muzeja krājuma izstādi ar ievērojamo podnieku Ozoliņu keramiku no Lejasciema “Čipatiem”.
Lejasciemā 19. gadsimta vidū darbojušies vairāki podnieki Sīmanis Ozoliņš (1832-1880), Jēkabs Ābels (1845-1938), Jānis Baltiņš (1864-1940), Gustavs Ozoliņš (1866-1950), Kārlis Mazkalniņš (1871-1926). Lejasciemiešu māla darinājumiem bijusi īpatnēja forma un glazūra. Tie bijuši tik pat pazīstami un tikpat izslavēti kā smilteniešu podi. Katrs podnieks pats meklējis krāsas, glazūru un visu darbam nepieciešamo. Traukus bieži uzpirkuši kaimiņos igauņos dzīvojošie seti dēvēti arī par setukiem, kas Vidzemes podnieku traukus izplatījuši Vidzemes un Igaunijas sētās, mainot tos pret tekstila izstrādājumiem kurus tālāk pārdevuši papīra ražošanai papīrfabrikām. To, ka Lejasciems ir bijis viens no Vidzemes podniecības centriem apliecinājusi etnogrāfiskās ekspedīcija 20. gadsimta 60. gados profesora, etnogrāfa Saulveža Cimermaņa vadībā.
Viena no ievērojamākajām Lejasciema podnieku dzimtām bijusi Ozoliņu dzimta, gan tēvs Sīmanis Ozoliņš (1832-1880), gan dēls Gustavs Ozoliņš (1866-1950) bijuši podnieki. Podnieku Ozoliņu darinājumu īpašā atšķirība bijis rotājošais raksts, ko veidojuši dažādi augi ar smalku pat filigrānu faktūru. Pirms glazūras uzklāšanas uz virsmas novietots smalkas faktūras staipeknis, mētra vai kosa. Virsma uz kuras bijis augs kļuvusi balta un veidojies smalks raksts, kas pārklāts ar glazūru. Sīmanis Ozoliņš (1832-1880) strādājis Lejasciema “Čipatos”, darinājis maizes bļodas, podus un krūzes. Viņa dēls Gustavs Ozoliņš (1866-1950) pārņēmis tēva amatu, bet mācījies pie cita podniekmeistara. Kādreizējā Gustava Ozoliņa podnieka darbnīca tagad apskatāma Latvijas Etnogrāfiskā muzejā kā Vidzemes podnieku darbnīca. Vēl 1956. gadā laikrakstā “Sarkanais Stars” lasām, ka bieži vien Gulbenes tirgū ierodoties smagā mašīna ar skaistu māla trauku kravu – krūzēm, bļodām, podiem, vāzēm. Pircēju neesot trūcis, jo veikalā šī manta ne vienmēr esot dabūjama. Trauku darinājis bijis podnieks Saliņš, kurš dzīvojis Lejasciemā un strādājis kolhozā “Darba cilts” podnieku darbnīcā, devis kolhozam papildus 9200 rubļu ienākumu gadā. Līdz pat mūsdienām podnieka amats un dzīvesveids saglabājis savu vērtību daudzos Latvijas novados.
