1929. gada rudenī Latvijas mežkopju savienības kopsapulcē doc. A.Teikmanis nolasīja ziņojumu par Latvijas mežsaimniecības kritisko stāvokli un izteica priekšlikumus mežu taupīšanā un audzēšanā. Kopsapulcē nolēma 1930. gada pavasarī visā valstī rīkot „meža dienas”, kur ar attiecīgiem priekšlasījumiem, praktiskiem meža sēšanas, stādīšanas un kopšanas darbiem, ekskursijām, mežu kultūru un audžu apskatēm propagandēt meža taupīšanu, kopšanu un audzēšanu, sevišķi lauku iedzīvotāju un skolu jaunatnes vidū,  pievēršot vislielāko vērību dažādu sabiedrisko ēku un ceļu apstādīšanai, lauku māju izdaiļošanai. Ar to tika likts pamats vispārējo meža dienu sarīkošanai sabiedriskā kārtībā.

  1930. gadā notika pirmās visas valsts mērogā sarīkotās Meža dienas un  tika  apstādīts ceļa posms, kur gāja bojā pirmais Latvijas ārlietu ministrs Z. Meierovics

1939. gada Meža dienu nozīmīgs pasākums bija ķiršu alejas stādīšana, kad tika iestādīti 16 tūkst. ķiršu koku un Uzvaras gatves izveidošana 60 km garumā ceļa posmā Rudbārži – Skrunda – Saldus, kura izvērtās par vērienīgāko Mežu dienu visā meža dienu vēsturē, kā arī par pēdējo Latvijas brīvvalstī.

Padomju laikā koku stādīšana notika pavasarī talku laikā.

Deviņdesmito gadu vidū Meža dienu tradīcija tika atjaunota. Par Meža dienu atdzimšanu var uzskatīt 1995. gadu, kad Jūrmalas virsmežniecībā meža atjaunošanas darbos piedalījās Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Ķekavas skolēni.

2003. gadā tika atjaunota Latvijas brīvvalsts laikā aizsāktā Meža dienu tradīcija – Meža dienu pasākumos piedalījās valsts augstākās amatpersonas. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Rīgā Meža dienu centrālajā pasākumā Doma laukumā uzrunāja meža nozares pārstāvjus un visus Latvijas iedzīvotājus. Turpmākajos gados Meža dienu rīkošanas tradīcijas nostiprinājās un guva arvien lielāku visas sabiedrības atbalstu.