1857. gada 8. martā Ņujorkas tekstilrūpniecībā strādājošas sievietes devās ielās, pieprasot 10 stundu darbadienu (tajā laikā sievietes strādāja 16 stundas diennaktī)  un vienlīdzīgu darba algu ar vīriešiem

1908. gada 8. martā Ņujorkas sociāldemokrātiskā sieviešu organizācija rīkoja mītiņu, lai aizsargātu sieviešu tiesības. Tūkstošiem sieviešu izgāja Manhetenas ielās, lai pieprasītu lielāku darba samaksu un iegūtu balsstiesības vēlēšanās.

1910. gadā Starptautiskajā sieviešu konferencē Kopenhāgenā Klāra Cetkina ierosināja svinēt Starptautisko sieviešu dienu 8. martā, kas izskanēja kā aicinājums visām pasaules sievietēm iesaistīties cīņā par līdztiesību. 

Pirmajos padomju varas gados Starptautiskā sieviešu diena – 8. marts – kļuva par valsts svētkiem un no 1965. gada 8. marts – brīvdiena.

1975. gadā ANO saistībā ar Starptautisko sieviešu gadu 8. martā sāka svinēt Starptautisko sieviešu dienu. 1977. gadā ANO Ģenerālā Asambleja ar rezolūciju № A/RES/32/142 ieteica dalībvalstīm katru gadu (datumu izvēloties atbilstoši vietējai kultūrai un paražām), svinēt Cīņas par sieviešu tiesībām un Apvienoto Nāciju organizācijas starptautiskā miera dienu, ko ANO piesaistīja 8. martam.

Daudzām valstīm 8. marts ir oficiāli valsts svētki: Albānijā, Armēnijā Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Bosnijā un Hercegovinā, Bulgārijā, Kamerūnā, Ķīnā, Kubā, Itālijā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Maķedonijā, Moldovā, Mongolijā, Melnkalnē, Krievijā, Serbijā, Tadžikistānā, Ukrainā, Uzbekistānā (sasaistot to ar Mātes dienu) un Vjetnamā. Ķīnā 8. marts ir brīvdiena – taču tikai sievietēm.

Līdz 2008. gadam Latvijā Starptautisko sieviešu diena nesvinēja ideoloģisku apsvērumu dēļ, saistot to tikai un vienīgi ar PSRS okupācijas mantojumu.  No 2008. gada tā oficiāli atzīta par atzīmējamu dienu, taču ne brīvdienu.

Dalies: