Izstāde “Eltermaņi. Ģimene” – gleznas, gobelēni, keramika un ādas sējumi
Muzeja KLĒTĪ ģimeniskas noskaņas ienes divu profesionālu mākslinieku paaudžu, Eltermaņu ģimenes, gobelēni, gleznas, keramika un ādas sējumi.
Tekstilmāksliniece Anna Eltermane (1929 – 2009), viņas vīrs Jānis Eltermanis (1929-1997) – gleznotājs, meita Liene Eltermane – ādas māksliniece, meita Zane Eltermane – keramiķe.
Šogad muzeja Klētī Annas Eltermanes gobelēnu aužamie stāvi atguva otro dzīvi ar divu tekstilmākslinieču Ievas Krūmiņas un Ineses Jakobi palīdzību aizaužot gobelēnu ar zvaigžņu motīviem.
„Mana ideālā ģimene ir Eltermaņu ģimene. Ar visiem vecvecākiem, radiem un senčiem. Pa laikam kāds no kuplā radu pulka precējās, citi aizgāja Mūžībā. Šajos godos tad satikām tuvus un tālus radus, uzklausījām stāstus, iepazinām cilvēkus. Tā bija pieņemts.
Liene Eltermane
Pašā mūsu ģimenē atmiņā palikusi liela radoša darbošanās – gleznošana, zīmēšana, dažādu jaunu tehniku izmēģināšana, aušana, monotipija, grafikas tehnikas. Mēs – mazi bērni visur tikām ņemti līdz, vērojām, kā lietas notiek, uzaugām mākslas pasaulē. Mamma gāja uz māksliniecisko padomi kombinātā “Māksla” un es arī šad un tad tiku paņemta līdz. Protams, bieži nācās pacietīgi un gari gaidīt, bet, reizēm sievas nosēdināja mani pie galda un iedeva ko darīt. Tur bija tādi mazi rokdarbu ādas gabaliņi, izcirsti kā cimdiņi. Ja ādu samērcē ar ūdeni un mazliet pagaida, kamēr apžūst, āda iegūst tādu īpašību, ka tajā ar štancēm var iespiest rakstus. Pēc tam bija tādas speciālas krāsas, ar kuram cimdiņu izkrāso, uzspodrina. Tāds cimdiņu pārītis tika sastiprināts ar ādas lentīti un tika lietots kā piespraudīte. Iespējams, ka vēlāk šī mazā darbošanās rosināja izvēlēties mācīties ādas apstrādes nodaļā Mākslas skolā. Reiz, no Rīgas atveda kādus ārzemju mākslinieku materiālus. Mums tika tādi flomāsteri, kam galā bija stikla pudelīte ar speciālu tinti, kas jauki smaržoja un flomāsteri čīkstēja, kad ar viņiem zīmēja. Vecāki mums uztaisīja paštaisītus flomāsterus no niedrē iestiprinātiem filca gabaliņiem, ko varēja iemērkt tintē un ar tiem zīmēt.
Atceros, ka mani atstāja uz kādu brīdi pieskatīšanai keramikas nodaļā, tur mani piesēdināja pie virpas un es pat biju uztaisījusi mazus trauciņus. Vēl tagad atceros, kā tad bija iekārtota keramikas darbnīca, virpas, krāsnis, mālu pagrabs.
Mākslas akadēmijā mamma bija mācījusies grafikas nodaļā, tad bija pārdomājusi un pabeidza teātra dekorāciju. Reiz, atgriežoties no kāda radošā nama, viņa aizrāvās ar grafikas darbiem oforta tehnikā. Tapa ļoti skaisti krāsaini grafikas darbi, arī cikls par seno Liepāju. Mamma no Maskavas atveda oforta presi, nezinu, kā to var dabūt gatavu. Viņa zīmēja un kodināja lielas plates, mums – bērniem iedeva maziņas, iemācījāmies gan noklāt ar asfalta laku, gan izskrāpēt zīmējumu, tehnoloģiskās lietas ar ķīmijas piedevu, darba kultūru, atspiešanu. Visam bija jānotiek stingri kārtīgi. Zanei bija ārkārtīgi skaista grafika ar kora dziedāšanu.
Tētis gleznoja lielākoties dabā. Reizēm es braucu viņam līdz studijās. Tad es izstaigājos pa mežiem, vai arī pati gleznoju ar eļļas krāsām. Man bija sava krāsu kaste. Atceros kādu gleznošanu ziemā mežā, sniegā sala kājas ar visiem zābakiem. Paklājām sniegā avīzes, uz tām stāvēt bija jau daudz labāk. Šī mana gleznošana bija tikai tāda niekošanās, bet izjūtas ir dzīvas, it kā viss būtu vakar noticis, un sajūta ir, ka tētis un mamma tepat kaut kur blakus mīt, lēnītēm savā noskaņā darbojas. Kad tēta vairs nav, es, it kā ar viņa acīm skatos uz dabu, pasauli. Braucu autobusā, skatos pa logu un brīnos, kā viņš prata to visu tā, tik precīzi ieraudzīt!
Tā varētu stāstīt vēl un vēl. Šī ir mana ideālā ģimene, mani mīļie vecāki un māsiņa, bērnība, atmiņas.
Viss sadzīviskais atkāpjas tālākā plānā. Laiks it kā ir, it kā nav, stāstītais noticis pirms drīz jau 60 gadiem, bet, varbūt notiek arī pašreiz. Lai arī ir citi laiki, citas vērtības.”
