Vēlam gaišus un sirsnīgus novembra svētkus!

Darba laika izmaiņas:
17. novembrī muzejs atvērts līdz 14:00
18. novembrī – SLĒGTS
20. novembrī – SLĒGTS

Apsveikums 18. novembrī. L.Sklandas dzeja

Latvijas brīvvalsti pasaulei un paši sev pasludinot, biju iespiests kreisās parketa sānu ložas pašā dibenstūrītī. Tur nostāvēju visu garo laiku, kamēr uz Nacionālā (bet toreiz vēl krievu) Teātra skatuves runāja bārdainais Gustavs Zemgals, vēl bārdainākais Marģers Skujenieks un daudzi citi. Marģera Skujenieka bārda dūrās acīs visvairāk, jo ūsas viņam bija tik īsas, ka tās no zāles nevarēja saskatīt.

Ar garu, sirmām svītrām dekoratīvi izdaiļotu pilnbārdu jo cēli izvirzījās dzejnieks Atis Ķēniņš. Bet Marģeru Skujenieku arī viņš nespēja apēnot. Tas neizdevās arī augumā daudz lielākam bārdainim Spricim Paeglem. Bārdu bija tik daudz, ka pārējās saplūda neizteiktā masā un zēna acis, no bārdām atpūtu meklējot, pievērsās spoži baltām getrām virs spoži melnu kurpju virsdaļas. Getras piederēja Miķelim Valteram, jaunās valsts iekšlietu ministram, Miķeli Valteru Rīgā pazina ikkatrs, pat es. Viņam bija drukns stāvs, smagi, plati žokļi un acīs bezgalību uzvarējis miers. Kad jaunais iekšlietu ministrs ar baltajām getrām uz skatuves runāja savu sakāmo, viņa vārdi bija noteikti, balss mierīga, un ik cilvēks viņam ticēja un uzticējās.

Teātra zāle bija pārpilna. Pārpilna bija arī teātra skatuve. Bez Tautas Padomes bārdainajiem un nebārdainajiem kungiem un vienvienīgās dāmas skatuves labajā pusē (no skatuves skatoties — pa kreisi), jaunavīgi slaidās Klāras Kalniņas, dāmu papildināšanai bija aicināts muzikālais piebaldzēns Pauls Jozuus ar savu, vēlākajā Nacionālā Teātrī jau rezidējošo Latviešu Operas kori. Koris dziedāja Dievs, svētī Latviju. Dziedāja bieži un labi.

M.Vētra, Rīga toreiz, 1955. gads, 15., 16.lpp.
Dalies: