14. decembris – dzimtas diena Vecgulbenes muižā
Vecgulbenes baronu fon Volfu dzimta. Cik daudz par šo dzimtu zinām, kas pazudis bez pēdām vai aizslaucīts laiku lokos un vēstures līkločos? Tomēr, pārlasot Izabellas fon Volfas dienasgrāmatu, kā mazi mozaīkas gabaliņi savienojas kopējā attēlā, veidojot fragmentus no dzimtas vēstures.
Viens no interesantiem dzimtas vēstures gabaliņiem saistās ar 1. decembri, kad, vectēva Johana Gotlība III fon Volfa aicināti, tuvinieki sanāca muižā uz ģimenes un dzimtas dienas svinībām. Izabella fon Volfa atceras izgaismotos pils logus un daudzos viesus.
Fon Volfu saknes meklējamas Silēzijā (teritorija Rietumpolijā). Zināms, ka fon Volfu dzimtas priekštecis ieceļojis Baltijā 17. gadsimtā no Sagānas Silēzijā un apmeties uz dzīvi Igaunijas pilsētā Narvā. Domājams, ka izceļošanas iemesls bijis pēc reformācijas notikumi Sagānā, kas katoļticībai atgrieza zaudēto vietu, bet protestantisma piekritējus spieda domāt par izceļošanu un jaunu dzīves vietu meklēšanu.
Narvas vārds lasāms saistībā ar fon Volfu dzimtas Vecgulbenes līnijas aizsācēju Johanu Gotlību fon Volfu (1756-1817), kurš manto Jaunlaicenes muižu no Narvas onkuļa un 1802. gadā kļūst par vienīgo Vecgulbenes muižas īpašnieku.
Pēc tēva nāves muižu manto dēls Johans Gotlībs III fon Volfs (1781-1859), kuram laulībā ar Elizabeti Beāti fon Ferzenu (1788-1827) dzimst divi dēli un meita, jaunākais dēls mirst nesasniedzis gada vecumu. Vecākais dēls Rūdolfs Gotlībs Magnuss (1809-1847) Vecgulbenes muižas vadīšanu no tēva pārņem 1838.gadā.
Jaunais muižas saimnieks ir izglītots un iznesīgs. Nav izskatījies pēc Volfiem, bet līdzinājies savai mātei, blonds ar zilām acīm. Labs dejotājs. Tēva aizraušanās bijuši zirgi, tāpēc Vecgulbenes muižā viņš uzbūvējis lielisku manēžu ( tagad kafejnīca un viesnīca Vecgulbenes muiža). Iespējams, jaunības ceļojumu iespaidā Rūdolfu Gotlību Magnusus saistījuši austrumi. Dažreiz ģērbies kā musulmanis, apjozies ar turku zobenu, lēcis zirgā, izkliedzot “Allah!” Pils dīvānus licis pārveidot pēc turku parauga. Dārzkopība gan nav bijusi tēvam mīļa nodarbošanās.
Rūdolfam Gotlībam Magnusam laulībā ar baronesi Helēnu Konstanci Sofiju Esperansi fon Volfu no Stāmerienas muižas fon Volfu atzara dzimst trīs bērni: dēls un divas meitas, vidējā meita mirst viena gada vecumā. Vecākajam dēlam Heinriham Johanam Gotlībam (1843 – 1897), ģimenē sauktam par Heinrihu, ir tikai četri gadi, kad 8 gadu vecumā no kādas kaites – pārslimotas gripas, holeras vai tīfa – sekām mirst tēvs. Muižas saimniecību uz laiku atkal pārņem vecaistēvs Johans Gotlībs III fon Volfs.
Ar Heinrihu saistās Vecgulbenes muižas uzplaukuma gadi un leģenda par mīlestību mūža garumā. Heinrihu vairāk aizrauj dārzu māksla. Rūpīgi tiek kopti un pilnveidoti ap 100 ha plašie muižas parki, uzstādot skulptūras, rokot dīķus, veidojot un kopjot ainavu. Ierakstā māsas Izabellas dienasgrāmatā minēts, ka Heinrihs pat sūtījis, kokus stādīšanai uz Vāciju (22 ozoliņi, 4-5 gadus veci).
Izabella ar sirsnību atceras Heinriha kāzu laiku, stāstot par ierašanos Rīgā un tikšanos pirms saviļņojošā notikuma 1875. gada 18. septembrī. Ieraksts dienasgrāmatā 1875.gadā:
“Jūnijs, 12. vakarā, kas par ziņu! Mans Heincs ir saderinājies ar Marisu f. Etingeni. Mamma raksta pārlaimīga: bērni, sirds mīļie bērni, kā lai es to izsaku vārdos, ko jūt mana sirds!”
27. augusts, Heincs, aiz laimes starojošais līgavainis, uzņem mani; pulksten 7os klusītēm iezogamies mājā, atpūta līdz pulksten 11iem, vēlāk sasveicinos ar Marisu, piemīlīga! Tik jauka būtne. Cik gan vareni ir arī viņas vecāki. F. Etingena kungs u[n] citu dienu viņš dodas prom. Es aprūpēju u[n] apbrīnoju jaunlaulātos. Divi skaisti cilvēki. Ella, māsa, man izrādīja māju un dārzu. Marisa savu pūru.
5. oktobris. Viņa izskatās ļoti piemīlīga kā mājsaimniece. Heinrihs pret viņu izturas kā pret dievišķu būtni; vēl viņš vada mājsaimniecību.”
Heinrihs 32 gadu vecumā salaulājas ar Rīgas birģermeistera meitu Mariju fon Etingenu, ģimenē mīļi sauktu par Marisu (1857 – 1883). Marija ir Vidzemes vicegubernatora un Rīgas pilsētas galvas, Vidzemes landmaršala Augusta Fridriha von Etingena meita. Laulība ir laimīga un harmoniska.
1879. gads, no Izabellas dienasgrāmatas, gatavošanās Ziemassvētkiem. ”Heincs apbēra Marisu ar dāvanām, starp dāvanām arī gulbju kamanas.”
Piemīlīgā Marisa saslimst ar tuberkolozi un mirst 1883. gadā Romā 26 gadu vecumā. Pārim laulībā bērnu nav. Heinrihs skumst pēc mīļotās sievas un atlikušo mūža daļu nodzīvo viens.
Heinriha māsa Izabella Konstance Elizabete Klemensa (1846- 1922), ģimenē saukta par Bellu, izglītojas pie mājskolotāja un mācās privātā internātā Rīgā. Izabella tāpat kā pārējie ģimenei un dzimtai piederīgie daudz ceļoja, jo plašie ģimenes un īpašumi ir Rīgā, Pēterburgā, Berlīnē Haidelbergā un Baden – Bādenā. Izabellu līdzīgi kā tēvu Rūdolfu aizrāva zirgi, dienasgrāmatā viņa min, ka atjaunojusi treniņus jāšanā. Par Gulbeni Izabella raksta: 1875. gada 3. septembris, laiks pirms brāļa Heinriha kāzām.
“Atkal Gulbenē, savā mīļajā Gulbenē, izbraukāju katru stūrīti.”
Bella salaulājas ar vācu dirižabļu izgudrotāju Ferinandu Ādolfu Heinrihu Augustu fon Cepelīnu (1838-1917) un lielāko dzīves daļu nodzīvo Vācijā, ir mīloša un atbalstoša sieva savam vīram Ferdinandam, mīļi sauktam par Fērdiju. Saņemot vēstuli no mīļotā vīra, Bella izsaucas: “Ak tu prieks, viena vēstule no Ferdi, no manas labākās puses”. Ferdinands fon Cepelīns 1869. gadā vēstulē tēvam par savu iecerēto: “Ārēji vienkārša, bet no katras mietpilsoniskas izpausmes brīvs gars, svaiga uztvere, patīkamas domas, drosme un izturība pārbaudījuma brīžos, centība un pieredze mājsaimniecībā. Skaista kā stirna. Šīs īpašības ļauj cerēt, ka Izabella būs kārtīga sieva man.”
Laulība ir saskanīga, dzimst meita Hellēna (1879-1967), ģimenē saukta par Hellu. Izabella nodzīvo garu mūžu, pieredz arī pirmo pasaules karu, mirst 1922.gadā Štutgartē Vācijā.
Izabella apraksta vectēva 80 gadu dzimšanas dienu: “Bija 97 viesi ar 83 kalpotājiem un 130 zirgiem”.
Laba izglītība, nodrošināta dzīve, ceļojumi, tikšanās un viesošanās pie ietekmīgiem cilvēkiem liecina par ģimenes turību un saimniekošanas prasmēm.
Volfu dzimtai Vidzemē piederēja 36 muižas un 50 mazmuižas ar kopējo zemes platību 2898,9km2. Tagadējā Gulbenes novadā tādas bija piecas muižas: Vecgulbene, Stāmeriena, Kalniena, Litene, Druviena, Lizums. Krievijā ir degvīna dedzinātava nomā Sanktpēterburgā, vēlāk arī Kijevas guberņā, Čerņigovas guberņā un ap Pēterburgas – Maskavas dzelzceļu.
Pēc Johana Gotlība III nāves 1859. gadā dzimta katru gadu uz ģimenes dienu pulcējās Vecgulbenē 14.decembrī – vecā kunga nāves dienā.
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja I.Bauere
