Muiža un māksla. Vecgulbenes muižas saimniecības ēkas

Mākslas klātbūtne Vecgulbenes muižā bija it visur. Ciļņi, gotiski tornīši, logailas, koka mežģīnes un citi skaisti elementi rotāja daudzas muižas ēkas.

Vistuvāk Baltajai pilij atradās manēža. Muižas īpašnieks otrajā paaudzē Rūdolfs Gotlībs Magnuss fon Volfs (1781-1859) aizrāvās ar ceļošanu un mākslu, zirgi un izjādes bija svarīga viņa dzīves sastāvdaļa. Tāpēc Vecgulbenes muiža var lepoties ar manēžu (tagad viesnīca, restorāns, semināru un pasākumu rīkošanas centrs). Ēka īpatnējas formas, celta divos līmeņos. Centrālā daļa divu stāvu ar ieapaļu zirgu izjādes laukumu manēžu, kuru no abām pusēm iekļāva divas zemākas sānu daļas – zirgu staļļi un saimniecības telpas. Manēžas ārpuse rotāta ar mākslinieciskām detaļām: ieeju greznoja uz kolonnām balstīts lievenītis jeb portiks, virs ieejas otrā stāva līmenī atradās terases, jumta malu izcēla nelieli tornīši ar dekoratīvu koka margu joslu. Logu ailas apdarinātas ar rievotām apmalēm.

Aiz manēžas atradās muižas lopu kūtis, sierotava un saimniecības ēka (iespējams bijusi savienota ar kūti). Govju kūts milzīgi garā ēka stiepās paralēli ceļam (tagad Brīvības ielai). Visas lopu kūtis celtas no plēstiem laukakmeņiem ar sarkano ķieģeļu apdari, sienas dekorētas ar taisnstūrveida ciļņiem (skulpturāls veidojums uz ēkas sienas izcelts vai iegremdēts ēkas plaknē) sarkano ķieģeļu ierāmējumā, kuros attēlotas ainas no lauku dzīves.

Perpendikulāri govju kūtij uz Garā kalna nogāzes izbūvēta aitu kūts ar izvirzītu ieeju ēkā jeb rizalītu, ēkas galā pakāpienveida zelminis (divslīpju jumta noslēdzošā siena) rotāts ar gotiskas formas tornīšiem. Virs ieejas apaļš dekoratīvs cilnis, kurā  redzama sieviete ar jēriņu un labības kūli.

Apaļi ciļņi rotāja arī muižas oranžērijas jeb augu mājas galus (tagad Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs).Vienā no tiem attēlota sieviete ar rožu vainagu un rožu pušķi, otrā redzama dzijas šķeterētāja. Oranžērijas galos un vidū izbūvēti simetriski divstāvu sarkano ķieģeļu torņi ar lieliem ieapaļas formas logiem. Ēka celta uz Garā kalna nogāzes ar augstiem pamatiem un stikla  piebūvēm. 

Iespaidīga celtne bijusi muižas krogs ar viesu māju – “Zum Schwan’’ “Pie gulbja” (kara laikā daļēji sagrauta). Fotogrāfijā saskatāmas sarkano ķieģeļu arkādes (arku rinda) ēkas izvirzījumā, greznas balkonu margas gotiskā stilā un pussapaļas logu pārsedzes.

Muižā bija vairākas īpašas koka ēkas: dārza māja jeb Gētes teātris, veļas māja un mežsarga māja.

Dārza māja atradās blakus oranžērijai (nav saglabājusies, sliktā tehniskā stāvokļa dēļ nojaukta 2004. gada augustā). Arhitekts J. Zilgalvis atzīmē mājas neparasto plānojumu “taisnā leņķī veidota, apjoma stūrī novietots lievenis ar galveno ieeju” (J. Zilgalvis. Vecgulbenes muiža. Rīga 2010). Ēka rotāta ar smalkām, kokā grieztām mežģīnēm jumta galos, lieveņa margās, logu apmalēs.

Mežsarga māja atradās ārpus muižas centra. Celta no guļbaļķiem ar neparastas konstrukcijas gotiskas formas zvanu torni, kas rotāts ar smalkiem kokgriezumiem.

Trešā ēka izbūvēta Rūdolfa parkā Krustalīces upes ielokā. Veļas jeb vešas māja (saglabājusies) divstāvu ēka, kuras neparastais zvīņveida dēlīšu apšuvums un kokgriezumos veidotais jumta gals, simetriski izvietotie logi, piesaista skatienu.

Vairākas muižas mājas celtas Šveices stilā (arhitektūras stils, kas kļuva populārs 19.gadsimta otrajā pusē un izmantoja Alpu reģionam raksturīgus celtniecības paņēmienus). Saglabājusies ir kalpu māja (saukta arī par zobārsta māju) un senais pasts ar telegrāfu. Ēku būvēs izmantoti atšķirīgi celtniecības materiāli. Pirmā stāva mūra daļu apvienojot ar otrā stāva no guļbaļķiem celto koka daļu. Abām ēkām apkārt vijās vaļēja galerija, rotāta ar kokā grieztām margām uz kuru veda āra kāpnes mājas galā. Otrā stāva logailas bija dekorētas ar kokā grieztām apmalēm.

Skaistums, pamatīgums, meistarība, harmonija – īpašības, kas joprojām piesaista un liek apbrīnot Vecgulbenes muižas ēkas.

Sagatavojusi:
Ineta Bauere
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Avoti:
J. Zilgalvis. Vecgulbenes muiža. Rīga, 2011.
D. Bruģis. Historisma pilis Latvijā. Rīga, 1997.