Lejasciems – Gulbenes novada pagasts pie Gaujas, vietā, kur Tirzas upe ieplūst Gaujā.

1939. gada Lejasciema aizsargu nodaļas izdevumā “Lejasciema novada dziesmu svētki un 7. Valkas aizsargu pulka Lejasciema nodaļas 20. gadu pastāvēšanas svētki” lasām par Lejasciema pagasta pirmsākumiem. Pagasts Lejasciemā dibināts tālajā 1826. gadā ar nosaukumu “Kroņa Lejasmuižas valsts valde”. Reizē ar pagasta izveidošanu izveidota pagasta draudzes un apriņķa tiesas. Zemes ruļļu izsludināšana pagasta pašvaldības vienībām notikusi 1832. gadā. Jaundibinātā pagasta zemes platība bijusi 5748 desentīnas (1,09225 ha), kas piederējušas 193 saimniecībām. Lielākā daļa zemju bijusi sadalīta streigabalos (starpgabalos). 1856. gadā Baltijas domēņu valde (Krievijas impērijai zemes pārvaldes institūcija) valstij piederošās Lejas muižas zemes sadalījusi un piešķīrusi apbūvei.

1866. gadā Krievijas impērija izdevusi pagastu pašvaldību likumu, kas paredzējis pagasta atbildību par nodokļiem, ceļiem, rekrūšiem (jauniesaucamajiem), skolu un nespējnieku uzturēšanu. 1866. gada likumi darbojās līdz neatkarīgās Latvijas izveidei 1918. gadā.

19. gadsimta otrajā pusē Lejasciems strauji audzis kā apdzīvota vieta, kurā uz dzīvi apmetušies plostu pludinātāji pa Tirzu un Gauju, tirgotāji, izveidojies krogs. 1873. gadā Lejasciemam piešķirtas miesta tiesības. 1884. gadā kroņa Lejasmuižas valsts valde pārdēvēta par kroņa Lejasmuižas pagasta valdi. Reizē ar pagasta valdi sākts vēlēt vietnieku pulku (pagastu vadījis pagasta vecākais un tā saucamais vietnieku pulks, 8-24 deputāti atkarībā no iedzīvotāju skaita). Deputātu jeb vietnieku skaits bijis ar likumu noteikts, puse kalpu puse saimnieku (pagasta vecākais un viņa palīgi nākuši tikai no saimniekiem).

1890. gadā Lejasciema pagastam pievienota Augulienas fon Transē pagasta tiesa un Dūres fon Meiera tiesa, 1893. gadā pievienots viss Augulienas pagasts ar 49 saimniecībām 506 iedzīvotājiem. Ap 1893. gadu atmests nosaukums kroņa un lietots nosaukums Lejaspagasta valde un tiesa. Līdz pat 1903. gadam, kad izbūvēta Stukmaņu (Pļaviņu)-Gulbenes-Valkas dzelzceļa līniju un Lejasciema attīstība palēninās, Lejasciems bijis ievērojams administratīvais centrs Gulbenes novadā.

Pēc 1918. gada decembra, kad pagasti kļuvuši par Latvijas Republikas teritoriālām vienībām, pagastā ietilpuši visi tās robežās dzīvojošie cilvēki. Pie pagastiem skaitījušies ciemi, bet miestiem un pilsētām bijusi sava izpildvara.

Lejasciemam miesta statuss piešķirts arī 1922. gadā, bet 1928. gadā Lejasciems kļuvis par pilsētu. 1927. gadā, lemjot par pilsētas tiesību piešķiršanu, bijuši priekšlikumi Lejasciemu nosaukt par “Upaini “ vai “Gaujasapili”, ko ierosinājusi miesta dome, savukārt Senatnes pētnieku biedrība uzskatījusi, ka Lejasciems jāpārsauc par “Lejieni”. LR Valodniecības komisija jaunos nosaukumus noraidījusi.

Samazinoties iedzīvotāju skaitam, Lejasciemā LR Ministru kabinets 1939. gada nolēmis ar 1940. gada 1. janvāri Lejasciema pilsētu un iedzīvotājus atkal ieskaitīt Lejasciema pagastā. Pēc otrā pasaules kara okupācijas vara pagastus 1949. gadā pārdēvējusi par ciemiem. Pagastu nosaukumus Latvijā pilnībā atjaunojās pēc 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas Latvijā, kad pagasti kā mazākas teritoriālas vienības iekļāvās novados.

Sagatavoja
Ineta Bauere
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Izmantotā literatūra:
Lejasciema novada dziesmu svētki un 7.Valkas aizsargu pulka Lejasciema nodaļas 20.gadu pastāvēšanas svētki. 1939.
Zeibārte I. Pirms 70 gadiem Lejasciemam tika piešķirtas pilsētas tiesības. Dzirkstele 07.02.1998.
Malienas Ziņas, Nr.589 (08.10.1936)
Tēvijas Sargs, Nr.25 (19.06.1936)
Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.), Nr.4 (07.01.1999)
Sētā un Druvā, Nr.41 (12.10.1939)
Dalies: