2020. gadā atjaunotās čuguna kāpnes muzeja oranžērijā

Kāpnes: mājas vizītkarte, mugurkauls, simbols, viens no senākajiem cilvēku izgudrojumiem, sarežģīta un dārga ēkas konstrukcija. Iespējams, cilvēki kāpņu formu ieraudzīja dabā. Varbūt vītņu kāpņu spirāles atgādina gliemeža mājas vijumu vai atvērtu gliemežvāku?

Kāpņu izgatavošanas tehnoloģija bija zināma jau vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Džosera piramīda Ēģiptē dēvēta par pakāpienveida piramīdu, 60 m augsta celtne, kas sastāvēja no septiņiem akmens blokiem, kas, uzlikti cits uz cita, sašaurinoties veidoja kāpnes. Senajiem grieķiem milzīgas kāpnes veda uz dievu tempļiem, bet romieši prata izgatavot spirālveida vītņu kāpnes, ko izmantoja  triumfa arkās un uzvaras kolonnās. Kā liecība senajām celtniecības prasmēm – Trajana kolonna Romā, kuras iekšpusē iebūvētas spirālveida kāpnes ar 185 pakāpieniem.

Viduslaikos vītņu kāpnes izmantoja aizsargmūru torņos. Kāpņu meistaru ģildes  nodeva savus amata noslēpums nākamajām paaudzēm, jo to darināšanā bija vajadzīgi speciāli matemātiski aprēķini. Viduslaikos vītņu kāpnes veidoja ar  kustību pulksteņrādītāja virzienā vai pret. Tradicionāli bija vijumi virzienā pa labi, lai, cīnoties ar zobenu, labo roku izmantotu spēcīgam cirtienam. Ja vien bruņinieks – pils īpašnieks, nebija kreilis, tad kāpnes izbūvēja pret pulksteņa rādītāja virzienu.

Spirālveida vītņu kāpnes kopš senatnes izmantoja savrupmājās, villās, militārās  celtnēs. Tās kļuva populāras, jo aizņēma maz vietas bija ērti saliekamas un plaši pielietojamas. Tās izgatavoja no dažādiem materiāliem: koka, akmens, čuguna un tērauda. Leonardo da Vinči 16. gadsimtā izveidoja divkāršās spirālveida kāpnes, kuras mākslas vēsturnieki uzskata par franču renesanses šedevru. Daudzi tūristi   Šamboras pili Francijā  joprojām apmeklē tieši unikālo kāpņu dēļ.

Kāpņu darināšana līdz pat 17. gadsimtam bija roku darbs, tās veidot uzticēja sava  amata meistariem. Čuguna lējumi parādījās 17.-18. gadsimtā, kad  čuguna detaļas sāka lietot būvniecībā, pilsētu arhitektūrā. 

Skaistie čuguna lējumi ieguvuši čuguna mežģīņu nosaukumu, tik meistarīgi bija veidoti raksti. Čuguns kā materiāls bija piemērots ažūru, telpai  un videi pieskaņotu elementu izgatavošanā, detaļas lēja iepriekš sagatavotās veidnēs ar zīmējumu, pēc meistara-modelētāja norādījumiem. Veidnes radīja ne tikai kāpņu ārējo formu, bet noteica arī kāpņu ilgmūžību un ekspluatācijas drošību, jo svarīga bija šķidrā metāla plūsma veidnēs. Kāpņu izgatavošanā sadarbojās dažādi speciālisti: konstruktori, mākslinieki, meistari-modelētāji.

Spirālveida vītņu kāpnes sastāvēja no vairākiem elementiem: centrālās ass jeb kolonas un neregulāras formas pakāpieniem ar margām jeb balustrādes. Pakāpieni stiprinājās uz centrālās ass, vēdekļveidīgi pa spirāli. Kāpņu diametri bija ļoti dažādi  120, 140, 160 180 cm, mainīgs bija arī vijumu un pakāpienu skaits un augstums.

Mūsdienās vēsturiskās čuguna kāpnes var atrast tirgojam interneta vietnēs, to cenas svārstās vairākos tūkstošos eiro. Piemēram, vēsturiskas, bet neatjaunotas orģinālas čuguna vītņu kāpnes var iegādāties par 4800 eiro ar piebildi, ka oriģinālās margas nav saglabājušās, bet ir iespējams pasūtīt. Pēc vēsturiskajiem paraugiem no jauna izgatavotas kāpnes maksā apmēram tāpat, 4200 eiro bez PVN.

Kaut arī pasaulē jau 19. gadsimta otrajā pusē sākās čuguna lējumu noriets, Latvijā plašāk tos sāka izmantot 19. gadsimta vidū.

Pamazām kapitālisms un strauja celtniecības un apdares materiālu lielražošana aizvietoja unikālus, vienā eksemplārā ražotus priekšmetus ar  vairākos tūkstošos tiražētām bezpersoniskām lietām, kas līdzinājās  viena otrai gluži kā divas ūdens piles. Ražotājiem apgūstot arvien modernākas tehnoloģijas, vienkāršāk bija par samērā lētu naudu radīt ārēji greznas un efektīgas lietas, kādas vēl pirms dažiem gadu desmitiem bija pieejamas tikai izcili bagātiem pasūtītājiem. Cilvēki tīksminājās par mākslinieciski rūpniecisko produkciju, kas kļuva gana lēta, pateicoties rūpnieciskai ražošanai, imitējošiem materiāliem un aizgūtai formai. Tā šo laiku apraksta  Dainis Bruģis grāmatā “Historisma pilis Latvijā”.

1832.gadā  Rīgā   darbu  uzsāka “Wormen & Sohn” –  čugunlietuve un mašīnbūves fabrika Tvaika ielā 4, fabrika darbojās līdz 1888. gadam, kad īpašnieki bankrotēja. Par dažādu čuguna izstrādājumu un kāpņu popularitāti liecina reklāmas tā laika avīzēs.

Vecgulbenes muižas oranžerijas jeb augu mājas lepnums arī ir senas čuguna vītņu kāpnes. 18 pakāpieni, kas  veidoti gotiskā krusta jeb āboliņa lapas rakstā aizvijas uz otrā stāva jumta tornīti ar galeriju, kāpņu diametrs 90  cm, pakāpienu augstums 19,7cm, viens spirālveida vijums, izgatavotājs nav zināms. Kāpnes kā sena liecība no muižas laikiem, tagad rūpīgi atjaunotas un ieguvušas jaunu izskatu.

Kas staigājis pa šim kāpnēm? Daiļā Marisa, barons Rūdolfs Heinrihs von Volfs, muižas dārznieks? Vai kāds cits?

Čuguna vītņu kāpnes Vecgulbenes muižas oranžērijā pirms atjaunošanas

Ineta Bauere

Vēstures nodaļas vadītāja

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs

Izmantotā literatūra:

Klētnieks J., Mūžības valdnieki,R., 2008.g.214.lpp.

Rubenis A., Senās Romas kultūra

Bruģis D., Historisma pilis Latvijā, R.,1996., 182., 183.lpp.

Čuguna mežģīnes. Komunists (Liepāja) Nr.53, 17.03.1984.

http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/koml1984n053|article:DIVL76|issueType:P

http://lindenmann-eisengusstreppen.de/

https://lestnitsa-vtoroi-etazh.ru/izgotovlenie-lestnic-na-metallicheskom-karkase/vintovaja/