Vārds muiža uzbur iztēlē pamatīgu namu, pili ar parku, stalli, manēžu, laidaru, vešas māju, brūzi, dzirnavas un citas ēkas. Tas ir muižas centrs.

Pieaugot lauksaimniecības produktu tirgum, iespējām gūt labu peļņu no lauksaimniecības produktiem, muižu īpašnieki paplašināja muižas aramzemi un veidoja pusmuižas. To apstrādāja muižas kalpi vai rentnieki.

Pusmuižu aizsākumi meklējami 16.gadsimtā vēl poļu laikos. Sarunu valodā  pusmuižas Latgalē sauca par folverkām vai poļverkām  (no poļu vārda folwark). Nosaukums saglabājies līdz mūsdienām kā māju vārds vai vietvārds. Pusmuižas tika dēvētas arī par lopu muižām. Tā bija vieta ar pamatīgi celtām akmeņu kūtīm un skaisti veidotiem šķūņiem.

Bija gadījumi, kad pusmuižu iekārtošana notika uz zemnieku zemes rēķina, zemniekus pārceļot uz nomaļākām  muižas vietām jaunu zemju iekopšanai. Pusmuižu skaits dažādos laikos ir bijis mainīgs.

Sākoties agrārajai reformai Latvijā pavisam bija ap 1797 muižu un 1970 pusmuižu. Agrārās reformas laikā lielākā daļa muižu zemes tika atsavināta par labu valsts zemes fondam uzmērīto zemi piešķirot prasītājiem.

Pēc īpašuma tiesībām muižas dalījās kroņa jeb valsts muižās, kungu un bruņinieku muižas, mācītājmuižas, korporāciju, labdarības iestāžu, ierēdņu un tiesnešu muižas, pilsētas muižās.

Sagatavoja
Ineta Bauere
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Dalies: