Vasaras saulgrieži nav iedomājami bez garda cienasta, bet cienasts bez māla traukiem, un ja nu tie ir trauki ar kuriem ir dzīvojušas un uzaugušas vairākas paaudzes, jo seno Vidzemes podnieku saknes cauri Valkai, Smiltenei aizved līdz pat Lejasciemam Gulbenes novadā.

Lejasciema pagasts senatnē tāpat kā Smiltenes un Valkas apkārtne bijis viens no Vidzemes podniecības centriem. Vidzemē atšķirībā no Latgales izgatavojuši ne tikai māla traukus, bet arī krāsns podiņus, jumta dakstiņus un caurules. Atšķirībā no Latgales bedres cepļiem Vidzemē mālu apdedzināja slēgtajos cepļos.

18. gadsimta beigās, kad Valka kļuva par apriņķa centru, pa Rīgas Tērbatas ceļu, Valkā un apkārtnes zemēs ieplūda amatnieki, klejojoši amata zeļļi no Rīgas, Dancigas, Tērbatas un pat no Viduseiropas podniecības centriem. 1854. gadā apstiprinātajos amatniecības likumos bijis teikts, ka pirmajā apvienotajā amatā ietilpst podnieki, mūrnieki, skursteņslauķi, stiklinieki, krāsotāji. Valka piedzīvoja ievērojamu  podnieka amata uzplaukumu un 19.gadsimta nogalē amatniecība no Valkas pilsētas  izplatījās uz lauku apvidiem, Ērģemi, Trikātu, Vijciemu, Smilteni, Lejasciemu un citām vietām, kurās veidojās atpazīstami podniecības centri. Vēl darbojošies viduslaiku amatnieku likumi neaizliedza ārpus cunftēm esošajiem nevācu tautības amatniekiem darboties savā nozarē. 1867. gada likumi noteica,  ka ar amatu vai rūpniecību varēja nodarboties pagasta iecirkņa robežās, bet pastāvēja noteikums,  ka pie  zemnieku lietu komisāra amatniekam bijusi jāuzrāda apliecība par amata prasmēm un jāiegūst amata zīme. Smiltenes apkārtnē 19. gadsimta beigās patstāvīgi darbojušies  sešpadsmit podnieki. Valkā izveidojies plašs apkārtnes podnieku apmācības centrs. Tam, ka podniecība Valkā, Smiltenē un citur strauji attīstījusies bijuši vairāki priekšnosacījumi: viegli pieejams izejmateriāls, iespējas mācīties pie dažādiem podniekmeistariem, pieprasījums pēc podniecības izstrādājumiem tuvākos un tālākos tirgos.

Lejasciemā 19. gadsimta vidū darbojušies vairāki podnieki Sīmanis Ozoliņš (1832-1880), Jēkabs Ābels (1845-1938), Jānis Baltiņš (1864-1940), Gustavs Ozoliņš (1866-1950), Kārlis Mazkalniņš (1871-1926). Lejasciemiešu māla darinājumiem bijusi īpatnēja forma un glazūra. Tie bijuši tik pat pazīstami un tikpat izslavēti kā smilteniešu podi. Katrs podnieks pats meklējis krāsas, glazūru un visu darbam nepieciešamo. Traukus bieži uzpirkuši kaimiņos igauņos dzīvojošie seti dēvēti arī par setukiem, kas Vidzemes podnieku traukus izplatījuši Vidzemes un Igaunijas sētās, mainot tos pret tekstila izstrādājumiem kurus tālāk pārdevuši papīra ražošanai papīrfabrikām. To, ka Lejasciems ir bijis viens no Vidzemes podniecības centriem apliecinājusi etnogrāfiskās ekspedīcija 20. gadsimta 60 .gados profesora, etnogrāfa Saulveža Cimermaņa vadībā.

Viena no ievērojamākajām Lejasciema podnieku dzimtām bijusi Ozoliņu dzimta, gan tēvs Sīmanis Ozoliņš (1832-1880), gan dēls Gustavs Ozoliņš (1866-1950) bijuši podnieki. Podnieku Ozoliņu darinājumu īpašā atšķirība bijis rotājošais raksts, ko veidojuši dažādi augi ar smalku pat filigrānu faktūru. Pirms glazūras uzklāšanas uz virsmas novietots smalkas faktūras staipeknis, mētra vai kosa. Virsma uz kuras bijis augs kļuvusi balta un veidojies smalks raksts, kas pārklāts ar glazūru. Sīmanis Ozoliņš (1832-1880) strādājis Lejasciema “Čipatos”, darinājis maizes bļodas, podus un krūzes. Viņa dēls Gustavs Ozoliņš (1866-1950) pārņēmis tēva amatu, bet mācījies pie cita podniekmeistara. Kādreizējā Gustava Ozoliņa podnieka darbnīca tagad apskatāma Latvijas Etnogrāfiskā muzejā kā Vidzemes podnieku darbnīca.  Vēl 1956. gadā laikrakstā “Sarkanais Stars” lasām, ka bieži vien Gulbenes tirgū ierodoties smagā mašīna ar skaistu māla trauku kravu – krūzēm, bļodām, podiem, vāzēm. Pircēju neesot trūcis, jo veikalā šī manta ne vienmēr esot dabūjama. Trauku darinājis bijis podnieks Saliņš, kurš dzīvojis Lejasciemā un strādājis kolhozā “Darba cilts” podnieku darbnīcā, devis kolhozam papildus 9200 rubļu ienākumu gadā. Līdz pat mūsdienām podnieka amats un dzīvesveids saglabājis savu vērtību daudzos Latvijas novados.

Sagatavoja
Ineta Bauere
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Izmantotā literatūra:
Sarkanais Stars (Gulbene), Nr.116 (27.09.1956)
Zinātne un Tehnika, Nr.9 (01.09.1968)
Oktobra Karogs (Alūksne), Nr.115 (28.09.1971)
Dzirkstele (Gulbene), Nr.132 (04.11.1976)
Liesma, Nr.4 (01.04.1981)
Darba Karogs (Valka), Nr.75 (25.06.1981)
Literatūra un Māksla, Nr.32 (13.08.1982)
Liesma (Valmiera), Nr.124 (09.08.1989)
Dalies: