Beļavas muiža saistās ar vācbaltiešu muižnieces Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes (1683-1750) vārdu, kura zināma kā Brāļu draudzes1 atbalstītāja Vidzemē un pirmā latviešu garīgās atmodas centra izveidotāja Valmiermuižā 18. gadsimta vidū, dzimusi Beļavas muižā.

Biedrības “Taburete” realizētais projekts “Muižu demokratizācija: baroks, apgaismība, līdzdalība” iezīmējis Beļavas muižas kungu namu kā mākslas un arhitektūras vērtību un tuvākās apkārtnes vēsturiskās liecības.

Apmēram 100 gadus pēc fon Hallartes nāves, Beļavas pagasta “Spalvās” (“Vidupēs”) uzcelts Brāļu draudzes saiešanas nams. Līdz mūsdienām no nama ir saglabājušies grūti atrodami pamati. Ar “Spalvu” nama celtniecību saistās vairāki gada skaitļi, kas minēti literatūrā 1845., 1866. un 1875. gados.

Netālu no Beļavas muižas, pie Pilskalna – Lejasciema ceļa, atradies “Spalvu’’ lūgšanu jeb Brāļu draudzes saieta nams. Atmiņās par “Spalvu” namu dalījās “Vidupes” māju saimnieka Jēkaba Bitaiņa (1867-1940) mazmeita Ērika Dukure (dz.Bitaine). Ērikas kundze stāstīja, ka viņas  dzimtas vīrieši vairākās paaudzēs bijuši saieta nama teicēji un visa dzimta rūpējusies par “Spalvu” lūgšanu namu, kas pēc agrārreformas (1920-1937) atradies uz “Vidupes” māju zemes. No “Vidupes” mājām uz “Spalvu” lūgšanu namu pāri Vidupītei bijis koka tilts, koka namam blakus stādīta bērzu birzs kā tas ierasts pie saiešanas namiem Vidzemē. Bērni un pieaugušie vienmēr  kopuši nama ārpusi un iekšpusi svētdienu dievkalpojumiem.

Kā raksta Brāļu draudzes vēstures pētnieks Gundars Ceipe, 20. gadsimta 30. gados dievkalpojumus saiešanas namos bieži vadījuši luterāņu draudzes mācītāji vai virsmācītāji, kuri šo pienākumu uztvēruši kā pagodinājumu. ”Spalvās” dievkalpojumus vadījis Lejas un Velēnas draudzes mācītājs Ernests Ādolfs Putniņš (1904-1997), kalpojis Lejas un Velēnas draudzē no 1929. gada līdz 1944. gadam.

Lejasciemā novadpētnieks Jānis Kučers ir vācis un atstājis liecības par “Spalvu” lūgšanu namu un Brāļu draudzes teicējiem. Jāņa Kučera pieraksti datēti ar 1964. gada vasaru.

Jāņa Kučera dienasgrāmatā
“Spalvu” nama plāns Jāņa Kučera dienasgrāmatā
"Spalvu" nama iekštelpu objektu zīmējumi
“Spalvu” nama iekārtojuma zīmējumi Jāņa Kučera dienasgrāmatā

Kučertēva piezīmēs ir atrodams “Spalvu” lūgšanas nama plāns, apraksts un zīmējumi. Viņš raksta, ka nams atradies upītes krastā un iespējams celts 1845. gadā. Koka nams bijis 13 metrus garš, 7,65 metrus plats, 3,20 augsts. Spāru baļķis likts 60 cm uz ārpusi pagarinātiem siju galiem. Gar mājas ārējām sienām abās pusēs bijuši gari soli, kur pasēdēt gaidot dievkalpojumu, jumta malas bijušas platas, lai pasargātu no saules un lietus. Pie ēkas durvīm novietoti plati akmeņi kā pakāpieni.

Iekštelpas sadalītas trīs daļās priekšnams, tētiņa kambaris (tētiņš – garīgās un praktiskās dzīves vadītājs Brālu draudzē) un saiešanas istaba. Saiešanas istabā koka soli un griestu lukturis, ērģelītes, kuras atcerējās Ērika Dukure. Pēc J. Kučera pierakstiem vēlāk tur it kā bijis harmonijs. Altāra daļas grīda bijusi 20 centimetrus augstāka, kreisajā pusē atradusies kancelīte ar siluetgriezumiem, kas krāsoti dzelteni, dzelteni bijuši altāra treliņi, altāris pārsegts ar baltu segu, zili krāsota siena uz kuras dzeltens koka krusts. Ēkas gala logs bijis aiztaisīts ar dēļiem, jo atradies pret altāri.

Kā sacītājtētiņus Jānis Kučers min Kapravtēvu no “Spalvām” un Bitaini no “Spalvām”, Rasu no “Dumpjiem” un Eduardu Mezīti no “Dzirkaļiem”. Pēc Eduarda Mezīša nāves viņa meita  Anna Mezīte sludinājusi dievvārdus ‘’Spalvās”, lasījusi referātus un organizējusi  mācītāja apmeklējums.  Kučertēvs pieminējis Mezīšu mājās ar bagātīgu bibliotēku un atzīmējis, ka viena no telpām atgādinājusi nelielu baznīciņu ar altāri un mūzikas instrumentu, klavierēm, uz kurām stāvējušas atvērtas garīgas dziesmas notis. 

Ērika Dukure atcerējās, ka vēl 1957. gadā noticis dievkalpojums ar luterāņu bīskapa piedalīšanos. Iespējams tas bijis luterāņu  bīskaps Gustavs Turss (1890-1973) amatā no 1948.-1968. gadam. 1959. gadā no “Spalvu” nama pēdējā gaitā izvadīta Ērikas Dukures vecmāmiņa Antonija Emīlija Matilde Bitaine (dz.Jeruma). Atceroties lūgšanu namu, Ērikas kundze stāstīja, ka parasti no lūgšanu nama nelaiķi neesot izvadīti. Šis gadījums bijis izņēmums. Domājams, ka tā bijusi cieņas parādīšana Brāļu draudzes teicēju Bitaiņu dzimtai.

Par lūgšanu nama tālāko likteni skaidru liecību nav, iespējams, ka ēkai sapuvis skaidu jumts, vēl ir versija, ka ēka sazāģēta malkā. Ir arī apgalvojums, ka ēka degusi, tikai gandrīz nesaskatāmie pamati atgādina par Brāļu draudzes vēsturi Beļavas “Spalvās”.

Sagatavoja
Ineta Bauere
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

  1. Brāļu draudze – reliģiski sabiedriska kustība no 18. gs. otrā puses līdz 20. gadsimta 40. gadiem ↩︎
Izmantotā literatūra:
Grāmatas:
Ceipe G., Latvijas Brāļu draudze. LU Vēstures un filozofijas fakultāte, 2010
Straube G., Latvijas brāļu draudžu diārijs. Rīga, 2000.
Periodika:
Arhitekts, Nr.11-12 (01.01.1962)
Brāļu Draudzes Vēstnesis. Jaunajā gadā.1939.
Dzirkstele  (Gulbene), Nr.66 (05.06.1971)
Gulbenes Balss, Nr.24 (14.06.1940)
Kurzemes Vārds Nr.73 (29.03.1939)
Mūsu Nākotne,Nr.12 (15.06.1922)
Senatne, Nr.1 (01.01.1929)
Senatne, Nr.2 (01.08.1929)
Senatne un Māksla, Nr.1 (01.01.1940)
Valdības Vēstnesis 03.24.1933
Viesis, Nr,7 (01.10.1956)
Interneta resursi:
http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:212282|article:DIVL77|query:Vecgulbenes%20Spalv%C4%81s%20
https://www.eliesma.lv/izcilas-novadnieces-pieminai

Dalies: