Pirmo skolu Latvijas teritorijā izveidoja 13. gadsimtā Rīgā pie Doma baznīcas. Skolu dibināja vācu katoļu mācītāji. Mācības notika latīņu valodā un tur mācījās nākamie garīdznieki.  Pirmā laicīgā[1] skola Rīgā radās 14.gadsimtā pie Sv. Pētera baznīcas, kurā zināšanas apguva namnieku[2] bērni.

Latviešiem pirmā skola izveidojās pēc reformācijas Rīgā 16.gadsimtā, Sv. Jēkaba baznīcā. Tikai 17.gadsimtā, zviedru laikos, Vidzemē  dibināja skolas zemnieku bērniem.

Zemnieku bērni pirmās  iemaņas lasīšanā apguva mājmācībā, kad mācītājs pārklaušināja[3] bērnus, braucot pa zemnieku sētām, un baznīcā. Kungu bērnus audzināja guvernantes,  kuru pienākums bija gādāt par bērnu audzināšanu un  izglītošanu, mācīt pieklājīgu uzvedību  un morāles normas.

Gulbenē pirmā draudzes skola atvērta  1733. gadā. Kārlis Martinsons grāmatā “Gulbenes Draudzes skola” raksta:

“1733. gadā tika nodibināta Gulbenes draudzes skola un uzcelta jauna skolas ēka. Ēka uzcelta labu gabalu no Gulbenes muižas, Asarupītes krastā. Par to tautā saglabājies nostāsts: “Braucot pa lielceļu uz Stāmerienu, Liteni, vecais barons norādījis ar roku uz dienvidiem :”Būs celt to skol’ uz Liten’ ceļ’ no muiž pa labi rok’, aiz upīt’, uz pirmo augstāko kalniņ’…”.”

Gulbenes Draudzes skola, K.Martinsons, Rīga, 1933.gads
Gulbenes draudzes skola, 1922.gads, O.Priedīša foto. Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja krājums Nr. GVMM 11281

Par kārtību tā laika draudzes skolā liecina nākamais fragments no jau minētās K. Martinsona grāmatas:

“Uz šo skolu nāca mācīties latviešu zemnieku bērni pat no tagadējiem kaimiņu rajoniem. Gulbenes draudzes skola darbojās vairāk kā divsimt gadus.”

“Skolotāja liktenis gan visos laikos ir bijis smags. Tā 1748. gadā draudzes vizitācijas[4] protokolā teikts, ka Gulbenes draudzes skolotājam par algu dota lietošanā skolas zeme ar vienu nedēļas kājnieku[5]. Zeme purvaina, neauglīga. Pļavu nav bijis, tās skolotājs iekopis pats. Skolmeistars[6] saņēmis arī baznīcas otro svētku ziedojumu maka ienākumus. Tā kā mācītājs otrajos svētkos parasti noturējis dievkalpojumus Lejas draudzē, tad skolmeistars saņēma no baznīcas kases 10 markas[7] gadā.”

 “Tolaik skolotājam bijis vēl viens īpatnējs pienākums – mirušo apstāvēšana. K.Martinsona grāmatā teikts: ”Par liela miroņa apstāvēšanu viņam maksā 2 markas, par maza – 1 marku.” No katra skolēna skolotājam pienācās 3 vezumi[8] malkas un 1 mārciņa[9] sveču. Kad bērns beidzis mācības, tad tā vecāki varēja skolotājam kā atzinību dot pusmucu alus.”

“Skolas laiks ilga no Mārtiņiem līdz Lieldienām. Ja vecāki nokavēja mācību gada sākumu vai izņēma bērnu no skolas ātrāk, tad par pirmo nokavēto nedēļu baznīcas kasē bija jāmaksā 4 markas, par otro – 6, par trešo – 8 utt. Bija izvēles iespējas: vecāki (abi), kuri nespēja vai negribēja maksāt, saņēma pērienu muižā vai pie baznīcas.”

No tā laika skolas kārtības pagājis krietns brīdis. Skola kļuvusi, atvērta, demokrātiska, pieejam katram un visiem.


[1] pilsētas
[2] turīgais iedzīvotāju slānis pilsētā
[3] izvaicāt
[4] baznīcas un draudžu darbības pārbaude
[5] klaušu darbinieks, sīkzemnieks, kuram noteikts dienu skaits jāstrādā muižā, parasti sezonas darbos (klaušas -bezmaksas darbs, kas zemniekiem (ar savu inventāru un vilcējspēku) dzimtbūšanas laikā bija jāveic muižā)
[6] skolotājs
[7] naudas vienība, 1 marka = 0,208g sudraba
[8] rati ar kravu
[9] svara mērvienība tirdzniecībā, 1 mārciņa = 0,418829kg