Mākslas zinātnieki pēta Gulbenes novada vēsturisko mantojumu
12. un 13. jūlijā Gulbenes muzejā jau otro reizi šajā vasarā viesojās mākslas zinātnieki Ina Līne un Dainis Bruģis, kuri pazīstami gan kā vēsturisku celtņu pētnieki un atjaunotāji, gan vairāku zinātnisku grāmatu autori.
Viens no apmeklējuma mērķiem bija saistīts ar abu mākslas vēsturnieku pērn veidoto un vēl līdz šī gada oktobrim Cēsu Jaunajā pilī apskatāmo izstādi “Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās, 18.–21. gadsimts.” Tā kā nobeiguma stadijā iegājis darbs pie izstādes zinātniskā kataloga, pētniekus interesēja Vecgulbenes pils teritorijā uzietās fajansa trauku lauskas ar baronu fon Volfu ģerboni, kuras liecina, ka 19. gadsimtā visā pasaulē populārie angļu dekolētā fajansa trauki tolaik arī Latvijā tika ne vien pirkti un plaši lietoti, bet arī speciāli pasūtīti.
Izpētot trauku lauskas, kuru lielākā daļa pieder klasiska izmēra pusdienu šķīvjiem, bet atsevišķi fragmenti norāda uz to piederību lielākiem servējamiem šķīvjiem un terīnei, tika secināts, ka Vecgulbenes īpašnieki Lielbritānijas uzņēmumā, visticamāk, pasūtījuši apjomīgu pusdienu servīzi. Domājams, ka servīzes pasūtītājs bija leģendārais Heinrihs fon Volfs (1843–1897), kas iegājis vēsturē gan kā kaislīgs Vecgulbenes pils pārbūvētājs, gan vairāku parku ierīkotājs.
Kā liecina uz trauku lauskām redzamā rotājuma (dekola) motīvs un zīmes trauku aizmugurē, Vecgulbenes muižas servīze pasūtīta vienā no ražīgākajiem tā laika dekolētā fajansa uzņēmumiem Anglijā – firmā “T. C. Brown-Westhead, Moor & Co”, kura, līdzīgi kā vairums šādu trauku ražotņu, darbojās Stafordšīras grāfistē Rietummidlendas (West Midland) reģionā. Konkrētais uzņēmums bāzējās vietā, kuru vēl 19. gadsimta otrajā pusē sauca par Koldonpleisu (Cauldon Place) un kura atradās Henlijas (Hanley) pilsētiņā – vienā no sešām industriālām pilsētiņām, kuras ar laiku saplūda, izveidojot Stoku pie Trentas (Stock-on-Trent). Uzņēmums ar minēto nosaukumu darbojās laikā no 1862. līdz 1901. gadam, taču zem ražotāja zīmes, kurā šajā gadījumā iekļauts arī dekola nosaukums, lasāmais uzraksts CAULDON / ENGLAND ievērojami sašaurina Vecgulbenes trauku datējumu un liecina, ka tie izgatavoti ne agrāk par 1891. gadu.
Vecgulbenes servīzes trauku apmales rotā zils uzņēmuma standartprodukcijas dekols ar nosaukumu “Entwined Ribbon”(latviski – “savītā lente”), savukārt trauku vidusdaļā standarta variantā lietotais motīvs (spoguļsimetriska monogramma) aizstāts ar baronu fon Volfu ģerboni, kura dekolu firmas mākslinieki acīmredzot izgatavoja pēc pasūtītāja iesniegta parauga. Šķīvju dekols izpildīts tā sauktajā “flow blue” tehnikā, kad keramiskajai krāsai speciāli pievienotas piedevas dekolēto ornamentu uz trauka padarīja nedaudz izplūdušu.
Vecgulbenes pils drupās uzietas arī atliekas no kāda cita šajā pašā angļu ražotnē izgatavota šķīvja, kuru rotā uzņēmuma standarta dekols “ROCKET”. Tas nozīmē, ka, atšķirībā no šķīvjiem ar ģerboni, šos traukus Vecgulbenes muižas īpašnieki iegādājās jau kā gatavus, pie mazumtirgotāja nopērkamus izstrādājumus. Interesanti, ka uz šo šķīvju lauskām līdzās ražotāja zīmei atrodama arī trauku importētāja – Rīgas firmas “Jaksck & Co” – zīme, kas liecina, ka konkrētie trauki tika izgatavoti tieši Jakša tirdzniecības uzņēmuma vajadzībām, un tos, atšķirībā no speciāli pasūtītajiem, muižas īpašnieki, visticamāk, iegādājās Rīgā.
Lai arī šis šķīvis izgatavots jau pēc 1891. gada, tā dekola motīvs (pattern) patentēts vēl firmas “T. C. Brown-Westhead, Moor & Co” agrāko īpašnieku laikā. Tas izskaidro, kāpēc zīmē ar dekola nosaukumu šeit lasāmi burti “J. R. & Co” – saīsinājums no nosaukuma “John Ridgway & Co”, ar kādu šis uzņēmums pastāvēja laikā no 1830. līdz 1855. gadam.
Daļu no Gulbenei atvēlētā laika muzeja viesi pavadīja agrākajā muižas aitu kūtī, kur šobrīd pietiekami korektos apstākļos glabājas pils un parka teritorijā uzieto pils būvdetaļu un apdares elementu atliekas. Pētnieki pārskatīja savulaik pils fasādēs un parkā izmantoto terakotas skulptūru un ciļņu fragmentus, izdarot secinājumus gan par to iespējamo izgatavošanas vietu, gan atsevišķu skulptūru modeļu eventuālajiem autoriem.
13. jūlijā mākslas zinātnieki kopā ar muzeja vēstures nodaļas vadītāju Inetu Baueri apmeklēja Beļavas pili, kura pēc skolas slēgšanas jau vairākus gadus stāv neizmantota. Pils apmeklējuma laikā viesi pārliecinājās, ka 18. gadsimta vidū celtajā ēkā joprojām saglabājies ievērojams skaits vērtīgu interjera elementu – reljefi griestu rotājumi, kokgriezumiem rotātas durvju vērtnes un sienu paneļi, skaists, apmetumā veidots 18. gadsimta kamīns un vairākas 18.–19. gadsimta krāsnis u.c. Lai arī telpu sienas, griestus un būvgaldniecības izstrādājumus pilī klāj biezs skolas laika pārkrāsojumu slānis, oriģinālās substances zem tiem saglabājušās apmierinošā stāvoklī. Arī jaunās grīdas lielākajā daļā pils telpu klātas, neiznīcinot vēsturiskās – resp., klājos tās pāri vecajām. Patiesu sajūsmu muzeja viesos izraisīja skaistās pagrabstāva velves un arī šajā stāvā saglabātās 18. gadsimta liecības – keramikas flīžu un ķieģeļu grīdas, durvju vērtnes un to furnitūras elementi.
Speciālisti nekautrējoties cildināja Beļavas pili, dēvējot to par “dusošo princesi”, “pērli” un “dārgakmeni”. Viņi atzina, ka tās kultūrvēsturiskais potenciāls ir pat augstāks nekā šobrīd plaši izdaudzinātajai Stāmerienas pilij un ka tās saglabāšanai, restaurācijai un popularizēšanai būtu jākļūst par vienu no galvenajiem Gulbenes novada tuvāko gadu izaicinājumiem kultūras mantojuma jomā.
Māksla zinātnieki izteica sirsnīgu pateicīgu Gulbenes muzeja darbiniekiem (īpaši muzeja direktorei Valdai Dārgais un vēstures nodaļas vadītājai Inetai Bauerei) par silto uzņemšanu, kā arī pateicās uzņēmējam Aināram Melderim par laipni sniegto iespēju iepazīties ar viņa īpašumā esošajiem Vecgulbenes muižas artefaktiem.
