Litenes muižas vienkāršais skaistums

Litenes muižas kungu māja. Skaists, balts nams.19. gadsimta sākumā Johans Gotlībs II (1756–1817) no Jaunlaicenes muižas iegādājas vairākus īpašumus tagadējā Gulbenes novada teritorijā, arī Liteni. Muižas ēka laika ritumā piedzīvojusi uzlabojumus un pārbūves.

Kungu nams celts no 1817. – 1818. gadam. (J. Zvaigzne. kas ir Litene?, Vītola izdevniecība, 44.lpp.). Ēka ir klasicisma stila celtne, līdzinās  Jaunlaicenes muižas kungu namam, taisnstūra formas, ar izvirzījumu jeb rizalītu ēkas centrā, ko noslēdz trīsstūrveida frontons (jumtiņš virs izvirzījuma), visapkārt namam vijās grezna frīze (ornamentāli dekoratīva josla) gleznota ar melnu krāsu uz balta apmetuma. Trūcīga ir informācija par nama iekštelpām, zināms, ka garš gaitenis ar dzīvojamajām telpām  abās pusēs sadalījis ēku.

Balto namu manto viens no jaunākajiem Johana Gotlība II fon Volfa (1756–1817) dēliem – Otto Heinrihs Teodors fon Volfs (1790–1838), kurš mirst nesasniedzis 50 gadu vecumu un muižu pārvalda viņa sieva Auguste Luīze Anna (1797- 1877). 1840. gadā ēka piedzīvo pārbūvi, nedaudz izmainās tās ārējais izskats, tiek aizmūrētas vienas no divām durvīm pils parādes pusē, blakus trīsstūrveida frontonam izbūvēti izvirzījumi jumtā ar logiem.

Pēc mātes nāves Liteni manto Augustes Luīzes Annas un Otto Heinriha Teodora fon Volfa jaunākais dēls Ernsts Jozefs Friedrihs (1830-1893) un 1880. gada aprīlī izmaksā līdzīpašnieku daļu radiniekiem. Nākamais muižas mantinieks ir Ernsta Jozefa Friedriha un Annas Katerinas (Kitijas) Volfas (1845 -1923) vecākais dēls Kurts Adams Otto (1880-1957), kurš no 1903. gada nodarbojas ar mākslas studijām ārzemēs, Londonā aprecas un dzīves lielāko daļu pavada ārzemēs, brāļa prombūtnes laikā Litenē saimniekojis Kurta brālis Ferdinands Alberts Heinrihs (1883.-?).

Jaunais 20. gadu simtenis sākas nemierīgi. 1905. gadā kungu namu nodedzina revolucionāri, īpašnieks saņem kompensāciju un atjauno to.

Ēka postīta arī pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā. (J. Zvaigzne. Kas ir Litene?, Vītola izdevniecība, 44.lpp.)

1925. gadā pilī ierīkota skola un nams atkal piedzīvojis pārmaiņas, parādes puse galvenās durvis tiek aizmūrētas, pazūd izvirzījumi ar logiem jumta daļā. 20 gadsimta 50.gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā, izcirsta jauna ieeja pilī, parādes puses vidusdaļā, paplašinātas  iekštelpas, abos ēkas stāvos ierīko vestibilus. Vēl vienu ugunsgrēku muiža piedzīvo 1979. gadā martā, pēc kura mainās apkures veids namā. (J. Zvaigzne. Kas ir Litene?, Vītola izdevniecība, 44.lpp.)

Precīzās, skaidrās līnijas un vienkāršā ēkas forma, viegli saprotamā arhitektūras valoda, rada stabilitātes un pamatīguma sajūtu. No ēkas otras puses stāvā Pededzes krasta paveras skats uz Pededzes upes gleznaino līci. Muižai pieguļ angļu stila ainavu parks un liepu aleju mīļi sauktu par “Liepceliņu”. Pededzes upes krastā var pakavēties rotondā jeb Tējas namiņā – nelielā apaļā dekoratīvā celtnē ar apaļu jumtu, kuru balsta aplī izvietotas kolonnas. Rotondas bijušas klasicisma laika muižu parku  iezīme un sastāvdaļa. Atšķirībā no parka parādes pagalma apstādījumi pils priekšā veidoti regulārā formā.

Vienkāršība, pamatīgums un skaistā dabas vide ir Litenes pils – kungu nama nezūdoša vērtība.

Sagatavojusi:
Ineta Bauere
Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Izmantotā literatūra:
V. Mašnovskis. Muižas Latvijā, III daļa, 173.-177.lpp.
J. Zvaigzne. Kas ir Litene? Vītola izdevniecība, 378.lpp.